| jau esmu, vēl neesmu |
Nov. 6th, 2010|10:14 pm |
Pirms brīža atgriezos no Midge Ure akustiskā koncerta. Aktumīļopasaulīt. Uz skatuves askētisms: vientuļš mikrofons un galdiņš, uz kura vien glīti salocīts dvielītis un minerālūdens pudele. Prožektors. Un Viņš, ar pirmajiem ģitāras akordiem piepildot telpu tā, ka nekam vairs tur nebija vietas. Publika pilnīgā tumsā, visi kopā uzmutuļoja vien ovāciju brāzmās, bet lielākoties katrs pats par sevi - ar savām domām, savām sajūtām, muļķīgi smaidot vai klusītēm notraucot asaru, karstu un patiesu.
Esmu mēma. Pat mana dvēsele, šķiet, apmulsusi un sasarkusi joprojām danco kopā ar mazās meitenītes ēnu pie izejas durvīm. Kopējā sajūta līdzinās mentālai reanimācijai, it kā man būtu transplantēti pāris orgāni un sirds aplīmēta ar sinepju plāksteri - lai brīdi vēl pasūrst. Tas tiešām bija Kaut Kas.
______________________
P.S. Midžs arī savos 57 izklausās gandrīz tāpat, vien jāpiedomā klāt vīrišķīgs piesmakums :) |
|