| anonīmo fantazētāju biedrība: sanāksmes protokols |
Oct. 7th, 2010|12:06 pm |
Ja tā padomā, man patīk anonimitāte. Es bieži zaudēju interesi par cilvēku, kad esmu redzējusi viņa mājokli. Un tam pat nav nekādas saistības ar pašu dzīvojamo platību kā tādu vai to, kā es tajā jūtos, mani vienkārši pārņem tāda laupīta noslēpuma sajūta. Dzīvoklis vai māja tik daudz pasaka par cilvēku priekšā - visas tās lietas, kuras citādi varētu mierīgi konstruēt zemapziņas apcirkņos, ļaujot konkrētajam cilvēkam apdzīvot šo abstrakto telpu un klusībā tīksminoties par to, ka nevar jau zināt, kā ir īstenībā.
Tiesa, uz šo situāciju ir jāprot palūkoties arī no otras puses, proti, brīdī, kad esam ieaicinājuši savās mājās kādu cilvēku, mēs simboliski atsakāmies no savas anonimitātes. Kolīdz slieksnis ir pārkāpts, tu zini, ka tevi vairs neizdomās - tagad tu patiešām esi īsts.
Un tad atliek vien bilance: cik bieži aicinām pie sevis viesus un cik bieži paši ejam ciemos? |
|