| par virsotnēm |
Sep. 16th, 2010|12:18 pm |
|
Pat apzinoties, ka esmu vārgulis un personāžs, kas droši varētu kandidēt uz komforta fankluba viceprezidenta amatu, mani aizvien vilina doma par kalniem. Pusceļā uz savu pirmo virsotni, mani pārņēma iepriekš neizjustas sajūtas. Pirmkārt, protams, retinātā gaisa radītās blaknes elpas trūkuma, reiboņu un ļimstošu ceļgalu formā. Lieki piebilst, ka ceļā uz Šveici saslimu, un tad nu kāpienā augšup varēju pilnā krāšņumā izbaudīt savas iesnas un 37,2 grādus, kas normālos apstākļos un metros virs jūras līmeņa būtu vien tāds sū uz kociņa. Bet šo visu pārtrumpo citas izjūtas - garīgās, psiholoģiskās, dvēseliskās(?) - tās, kas liek cilvēkam kāpt pāri savam NEVARU, uzzināt, kas patiesībā ir aiz spēku izsīkuma robežas, un mērķtiecīgi turpināt iesākto, lai nonāktu iecerētajā galapunktā. Tas nav izstāstāms. Tā ir fantastiskākā cīņa ar sevi, uzticēšanās dabas spēkiem, apzināšanās, ka esi mazs ķeburs visuma kontūrkartē, pēkšņa apjausma, ka visas ikdienišķās problēmas ir pārejošas, un ar raustītu līniju ieskicēta ticība pašam sev. Izšķiroša loma, protams, bija arī cilvēkiem, kas bija kopā ar mani. Sapratu, ja esi švakulis un bailulis, tad pat nedomā doties kalnos bez drošās aizmugures, un teiciens "ar to cilvēku pat kalnos varētu kāpt" pēkšņi ieguva jēgu. Ceļā saņēmu vairākus izteiktus motivācijas spērienus, pēc kuriem nudien gribējās apraudāties, pirmkārt, no pārguruma, un, otrkārt, no laimes, ka man ir tādi cilvēki. Un ar šo visu es tajā kalnā tomēr uzkāpu, un tagad šīs sajūtas ir manī iesēdušā dziļi, dziļi un liek ticēt daudz kam vairāk nekā līdz šim. Daudzas lietas redzu citādāk, un tas mani pārsteidz un mierina, un aizkustina vienlaikus. Es zinu, ka kāpšu vēl. |
|