| ļoti emocionāla recenzija |
Aug. 24th, 2010|11:28 pm |
Kopš sestdienas vakara jūtos kā kosmosā. Nekā citādi nesanāk visas savas sajūtas ieslodzīt vienā teikumā. Visu dienu bijām nokātojuši pa parkiem un klinšu atsegumiem, caur kapsētu, gar jahtu piestātni, brīžiem tenterēdami pa vējam un tad pēkšņi soļodami tieši tam rīklē. Savācām savus noguruma pielietos kaulus čupiņā un varonīgi devāmies uz tramvaju, lai dotos turp. Biļete maksāja 2,50 eiro, un tramvaja vadītājs diemžēl tā arī nesaprata mūsu rūpīgi iestudēto un izjusti nodeklamēto kaksi, nācās vien ņemt talkā pirkstus un izteiksmīgi nodemonstrēt, cik tieši biļetes vēlamies iegādāties. Izvēlušies no tramvaja, sekojām vienam no daudzajiem cilvēku strautiņiem - upes un okeāni uzradās pēc nepilnas stundas, kad mēs jau bijām nopētīti, no-svītr-kodoti un atzīti par labiem esam.
[te es stāstu, kā atradām ideālo vietu, klausījāmies angļu-zviedru indie rokgrupu, pazaudējām ideālo vietu, slēpāmies no lietus, brīnījāmies par somiem ar ausu aizbāžņiem, meklējām jaunu puslīdz ideālu vietu, neslēpām sajūsmu par aizliegumu tirgot alkoholu un kā mana sirds dauzījās no satraukuma, bet tas nav tik svarīgi]
Un tad... Ground control to major Tom
Nodziest gaismas.
Ground control to major Tom
visapkārt izvirst mazītiņi emociju vulkāniņi.
(Ten) Ground control (Nine) to major Tom (Eight)
Piecdesmit tūkstoši cilvēku mazliet jūk prātā.
(Seven, six) Commencing countdown (Five), engines on (Four)
Prožektors!
(Three, two) Check ignition (One) and may gods love be with you...
U2
Turpmākās divas stundas pat īsti nav aprakstāmas. Bet īsumā, bija skaista diena, un tad mēs kādam sekojām, tad lecām zābakos, jutāmies brīnišķīgi, kustējāmies mistiskā veidā, meklējām zudušo horizonta līniju, pacēlāmies gaisā un vienā balsī atzinām, ka neesam atraduši meklēto, skatījāmies, kā viļņi triecas pret krastu, pabijām Glāstonberijā un pilsētā ar žilbinošām gaismām, satikām Miss Sarajevu, sajutām vieglu reiboni, gandrīz sajukām prātā diskotēkā, mīlestības vārdā dziedājām lietū un aicinājām apkārtējos nepagurt un turpināt iet uz priekšu, apgalvojot, ka viņiem nekad nebūs jāstaigā vienatnē, tad apdziedājām skaitli "1", pabijām vietā, kur ielām nav nosaukumu, gandrīz ļāvām sevi apskaut, saviļņot, skūpstīt un nogalināt, mēģinājām saprast, kā ir labāk - ar jums vai bez jums - un galu galā pienāca brīdis, kad padevāmies un ļāvāmies milzīgajam enerģijas vilnim, kas plūda no skatuves, celt mūs līdz šim nepieredzētos augstumos.
Tā piepildās sapņi. |
|