| deg! |
Aug. 19th, 2010|12:58 pm |
Atcerējos, kāpēc pārtraucu rakstīt šo emuāru. Tagad jāsaka - labi vien ir, ka pārtraucu, citādi ap šo brīdi te viss jau sprakšķētu, dzirksteļotu no īssavienojumiem un ostu pēc sviluma un pakusušiem vadu galiem, un, lai neieslīgtu apātijā, man pašai nokvēpušu fizionomiju būtu ik pa laikam jārāpjas ārā no izdedžiem un aiz ausīm no pelniem jāizvelk arī kāds Fēnikss. Vai, atmetot metaforas, pierakstīt gribējās vairs tikai negatīvo - visu, kas kaitina, apbēdina, izved no pacietības, nomāc un milimetru pa milimetram saēd manas humanoīda nervu šūnu paliekas. Negatīvais piesaista negatīvo, vairojas, veido kolonijas, atmazgā naudu ofšoros un ceļ villas Jūrmalā. Un galvenais - turpina savu beznosacījuma eksistenci.
Labi, ja es tagad atzītos, ka mani no tiesas kaitina angļu vārdu un izteicienu iestarpināšana latviešu tekstā. Nevarētu teikt, ka man tā dēļ trīc rokas un pasliktinās miega kvalitāte, tomēr kaut kas nomācošs tajā ir. Un kas notiek tālāk? Iespējams, pilnīgi nekas - dzirkstele ielec kosmosā un ātri vien apdziest. Vai arī. Kāds garāmgājējs saka: "Jā! Man arī nepatīk." Re, dzirkstelei pielec klāt vēl viena, un tad vēl, un vēl - hop, hop, hop - pushektārs jau nosvilis! Vai arī. Ierunājas opozīcija, kas saliktos pakārtotos teikumos izklāsta argumentus, kāpēc tā notiek, kaut ko min par latviešu valodas stīvumu vai vēl kaut ko. Es māju ar galvu, piemetu klāt vēl pārīti izjustu pretargumentu un dzirdu, kā aiz muguras jau sprakšķ ugunskurs. Pēc mirkļa atnāk vēl kāds un, rūcot: "Kas Tev par daļu, katrs raksta, ko un kā grib," iemet ugunskurā vecu riepu. Hop, hop, hop, eju uz ledusskapi pēc šašlika.
Kad šašliku vairs negribas, tas viss ļoti nogurdina un iztukšo. |
|