| kā teiktu Šeldons: "There, there..." |
Mar. 17th, 2010|08:28 pm |
|
Es neprotu mierināt raudošu cilvēku, nu neprotu. Es kaucu līdzi, vienalga, ir vai nav par ko. Varūt kādreiz nekas cits arī nav vajadzīgs. Ja tomēr ir, tad ziniet, man tā [pagaidām] nav un es to nevaru iedot. Šķiet tagad saprotu, kāpēc man tēvs mazai sacīja "Paraudi, paraudi - mazāk būs jāčurā". Viņš arī nezināja, ko ellē ratā ar mani iesākt. Un es pēc tāda komentāra loģiski gaudoju kā sirēna, jo man likās, ka vecākiem nerūp. Un pati tagad ko? Veiksmes gadījumā raudātājs vismaz samulst un tad kopā gardi nosmejamies, bet stratēģiski tas ir galīgi garām. Mierinātājs no manis nekāds. Protu visu ko - sarāt, sapurināt, vest pie prāta, dot padomus, paskubināt, uzmundrināt, sasmīdināt... tikai ne mierināt. Bet reizēm vajag mācēt. |
|