|
May. 14th, 2009|01:23 pm |
|
Zini, kā ir kādreiz... Tu, cilvēks, it kā esi kaut ko iedomājies un [nedod dies'] sacerējies, dzīvojies savā nodabā, pelni naudiņu un tā. Un tad pēkšņi uznāk dižķibele, saļogās kaut kādi plāni vai attiecības, un tu tā kā mazliet aplauzies, tad pamatīgi savilies, un, āreče, klāt ir brīdis, kad tu apjēdz, ka viss, ko savā prātā pirms kāda laika esi izlolojis, tā vis nebūs. Pirmajā brīdī (nu labi - pirmajos daudzos brīžos) ir baigi bēdīgi un škrobīgi, un tu, cilvēks, nevari saprast, kāpēc tā un par ko, bet tad nāk tādas dienas kā šī, kad viss saliekas pa plauktiņiem un kļūst skaidrs, ka tas, ko biji sadomājies, tev šajā dzīvē nemaz tā nav paredzēts. Un n-tie spieķi riteņos tikai tāpēc, ka kaut kur jau briest kas pavisam cits un tieši tev paredzēts. Rezultātā nonākam pie tādas paplašinātas versijas tam, ka "viss, kas notiek, notiek uz labu". Protams, pirmajā mirklī to neizdodas tā uzreiz pieņemt. Saproti, par ko es? |
|