| par saziņas daili un bezpriģelu |
Nov. 16th, 2008|09:16 pm |
Piektdienas naktī septiņas minūtes pēc pusnakts saņemu skype ziņu no drauga: "sveiciens no praamja veetraa celjaa uz Saaremu... es tik taa informaacijai ;)" Es spēju vien nošņākties, ka šams ir saspiedies, un atzīties, ka es pat uz veikalu šādā nelaikā nevaru saņemties aiziet, kur nu vēl kaut kur pa ūdeņiem airēties. Pajautāju, kādas izjūtas un kā ar jūrssslimību, uz ko saņēmu atbildi, ka šūpo arvien trakāk. Pulkstens 00:13 jaunietis izteica cerību, ka auto "roķene" novilkta kā nākas (vīrieši!!! ka tik vāģis drošībā) un pazuda. Message not delivered. Nu gatavie pigori. Traki neomulīgi kļuva ap dūšu. Ar prātu jau es sapratu, ka tas ir tikai normāli, ka lielas peļķes vidū neķer ne telefoni, ne internets, tomēr tas komentārs par laikapstākļiem veica manā loģikā savas korekcijas. No rīta bija mazliet bail ziņas lasīt. Bū. Pa dienu sasaucu šo. Džeks vēsā mierā un absolūtā starā kaut kur igauņu purvos putnus vēro, jopcik.
Ar šo stāstu gribēju vien ieteikt visiem, kas aplaimojuši savus draugus ar tik ekstrēmu informāciju, neaizmirst viņus pēcāk apgaismot, ka neesat nogājuši pa burbuli. Draugu vārdā - paldies. |
|