| par ažiotāžām un informāciju |
Feb. 28th, 2008|10:04 am |
Man ir nācies sastapt divu veidu cilvēkus: vieni ir tādi, kas visas savas vēlmes un nodomus glabā kā drūmākos noslēpumus, nevienam neko nesakot, visu savā galvā izperina un tikpat slepeni norealizē, lai pēcāk citiem pavēstītu galarezultātu (sauksim viņus par 'cilvēkiem-ažiotāžām'), otri savukārt tāpat visu ko plāno un par visu ko domā, bet, atšķirībā no pirmajiem, runā par to, ko gribētos piepildīt, un nebaidās, ka izrunāta šī vēlme varētu izgaist ('cilvēki-informācija').
Savulaik mani ļoti kaitināja un, ko tur liegties, brīžiem pat personīgi aizvainoja dažu šādu cilvēku-ažiotāžu ietiepīgā klusēšana un mūžīgā lavierēšana starp faktiem un idejām. Ar laiku es iemācījos pieņemt to, ka māņticība ir hroniska kaite un tur neko nevar darīt, bet ilgi nevarēju pieņemt to, ka labi zināmi cilvēki saskata manī potenciālu noskaudēju. Galu galā ieskaidroju sev, ka man nerūp, un šodien man jau šķiet, ka patiešām nerūp. Lai jau perās :)
Pati gan esmu izteikts cilvēks-informācija, jo neskaitāmas reizes tieši savas neklusēšanas dēļ īstajā laikā esmu nonākusi īstajā vietā. Turklāt pati esmu pieredzējusi, kā cilvēki burtiski uzskrien virsū savu sapņu piepildījumam, vien nosaucot tos vārdā. Viens šāds brīnums notika nesen. Biju sākusi mācīties maģistrantūrā, un mums bija pirmais kursa burziņš, kurā visi mēģinājām kā nākas iepazīties, spēlējot spēli ar tualetes papīru. Spēles ideja vienkārša un laba - katrs no dalībniekiem, nezinot, kas būs jādara, noplēš no rullīša tik papīra gabaliņus, cik nu pats vēlas, un pēc tam pastāsta par sevi tik lietas, cik gabaliņus ir noplēsis (jautri bija dāmai, kas bija notinusi gandrīz pusrulli, jo domāja, ka uz tā papīra būs jādejo :D). Tā nu spēles gaitā viena mana kursa biedrene atklāja, ka viņas kvēlākais sapnis esot iemācīties kaitot (kaitbords = "slēpošana pa ūdeni ar pūķi"), un kā jūs domājat, kas vēl mācās mūsu kursā? Jā, kaitborda instruktore. |
|