| dziesmiņa par mazo pasaules galu |
Sep. 27th, 2006|12:15 pm |
Brīžos, kad domas ganās dzelzsbetona pļaviņā un ēd papīra zāli,
brīžos, kad dvēsele nomet lieko svaru, sēž uz karstiem akmeņiem un šūpo kājas,
un brīžos, kad pacietība iet pirmo sārto rudens lapu āliņģī slīcināties,
ir jānogaida,
jo gan jau arī tas pāries. |
|