| manas pastkartes |
[Aug. 26th, 2010|11:27 pm] |
Kad virtuālā komunikācija šķiet sevi izsmēlusi, arvien biežāk gribas ko īstu, taustāmu, kaut ko nelielu, bet ar izteiktu pievienoto [emocionālo] vērtību. Saņemot ar roku rakstītu vēstuli, pārlasu to vairākas reizes, pētu markas, čabinu lapas, smaidu, priecājos par rokrakstu, par rakstītāja klātbūtni. No sirds izbaudu un novērtēju. Un pastkartes! Ja kaut kas patiešām liek manai fizionomijai savilkties grimasē, kas pauž neviltotu bērna prieku, tad tās ir pastkartes. Manā mājoklī tās ir ļoti lielā cieņā un tiek rūpīgi krātas un glabātas. Iepriekšējā dzīvoklī vienu pēc otras lipināju tās pie sienas, līdz noķepināju vairākus kvadrātmetrus. Kad pārvācāmies, saliku visas kartiņas kurpju kastē, kur tās gaida brīdi, kad uztaisīšu kolāžu pa veselu sienu. Un es to noteikti izdarīšu, jo man tik ļoti tās patīk, un, cerams, draugi turpinās tās man piesūtīt, daloties iespaidos par saviem ceļojumiem un piedzīvojumiem. Tagad virtuvē pie sienas ir vien korķa dēlītis, kur vietu atradušas vien pašas jaunākās - kriksītis Šveices, gabaliņš Barselonas, drupačiņa Parīzes, saujiņa Luksemburgas, maķenīt Prāgas un stūrītis Stambulas... tik dažādi cilvēki, dažādi rokraksti, stāsti un sajūtas.
( Mazliet vēstures ) |
|
|