| ko lūdzu? |
[Aug. 29th, 2008|12:55 pm] |
|
Manā dzimtajā ciemā dzīvo viena visādā ziņā apbrīnojama daktere. Apbrīnojama kaut vai tādēļ, ka viņa reiz savu dēlu esot burtiski izvilkusi no morga un atdzīvinājusi un arī māti vairākas reizes izrāvusi nāvei no nagiem. Gods un slava viņai, gudra līdz nemaņai, bet nu, lai klausītos viņā, ir krietni jāiespringst. Cilvēks, kad aizraujas, runā tik ātri un tādā burbuļojošā valodā, ka vārdi brīžiem veļas viens pāri otram, ļaujot vien nojaust, par ko ir runa. Pat satiekoties aci pret aci brīžiem ir grūti viņu uzklausīt, bet nu telefonsarunas ar viņu ir kaut kas nudien ekstrēms. Ja sarunas sākumā +/- nojaušu, par ko ir runa, tad uz beigām, vienīgi pēc intonācijas un ieturētās pauzes varu secināt, ka ir pienācis brīdis kārtējam "ko lūdzu?". Un sarunas arī nekad nebeidzas ar "uz redzēšanos" vai "visu labu" vai jebko citu, kas izklausās daudz maz pēc atvadām - tās vienkārši izbeidzas pusvārdā, kad dakterīte nolemj, ka nu jau viss ir pateikts un nomet klausuli. Un tad sēdi pāris sekundes kā idiots un domā, atzvanīt vai nē. |
|
|