| what you wish for... |
[Jul. 8th, 2008|08:25 pm] |
| [ | fonā grab |
| | CSI New York | ] |
Pēdējā laikā ik pa brīdim domāju par to, cik svarīgi ir precīzi noformulēt savas vēlmes. Kā pierādījās kādā no daudzajām banālajām amerikāņu filmām, kuru nosaukumus es neatceros, visas savas mazās vēlmītes savirknēt vienā lielā, garā mantrā nav nemaz tik vienkārši. Ja vēlēsies būt bagāts, ietekmīgs un precējies ar personu X, kļūsi par resnu, ūsainu narkobaronu Brazīlijā un piedzīvosi, ka tevis apprecētā persona X tevi krāpj. Teiksi, ka gribi būt neglābjams romantiķis un lai persona X tevi mīl, apraudāsies ikreiz, kad paskatīsies uz saulrietu, un persona X aizlaidīsies ar kādu, kurš nav tāds ņuņņa. Teiksi, ka gribi būt liels, izveicīgs, muskuļots un baudīt personas X apbrīnu, kļūsi par baisa paskata basketbolistu ar divpirkstu pierīti un pārpratumu biksēs. Sakot, ka gribi būt skaists, inteliģents un neatvairāms sabiedrības un personas X mīlulis, diez vai aizdomāsies par to, ka šādas īpašības piemīt arī homoseksuāļiem un personu X tev tāpat neredzēt kā savas ausis. Un tā bez sava gala, ja skrienam pretī vilcienam tā vietā, lai brauktu ar riteni pa velosipēdistu celiņu. Īsāk sakot, strādāju pie savas mantras, lai ūsu un pārpratumu vietā iegūtu to, kas man der un ir vajadzīgs. |
|
|
| green canoe |
[Jul. 8th, 2008|08:42 pm] |
| [ | fonā grab |
| | CSI New York | ] |
Laivu braucieni pavisam noteikti nav mana stihija. Cik uz azarta rēķina izdaru, tik ir, bet pēcāk vienmēr smeldz visas maliņas un prāts tā vien nesas uz dažādām eksistenciālām pārdomām. Bet, tā kā nu jau trīs gadus esmu to airēšanu pārdzīvojusi un konkrētajā kompānijā jebkura avantūra var pārtapt jaukā piedzīvojumā, parakstījos uz šo atrakciju vēlreiz.
Jāsaka, ka laikam šis ir pirmais gads, kad patiešām nenožēloju šo izgājienu, jo gabaliņš bija tīri pievārējams, laiks kā pasaka un spēks kaulos cik uziet. Pusdienojām pie Abavas rumbas, pa ceļam varējām vērot meža pīļu izgājienus. Pirmās dienas vakarā apmetāmies jaukā pleķītī, sacepām desiņas, vārījām katliņā makaronus ar tunci, grauzām krekerus un gurķīšus un vienkārši baudījām procesu. Ja ikdienā tik bieži nākas skriet pēc kaut kāda vairāk vai mazāk konkrēta rezultāta - tik un tik lapas, tik un tik lati, tik un tik bonusi - tad tobrīd nekā no tā visa nebija, tikai upes smarža, putniņu čirkstēšana, uguns sprakšķi un telšu rāvējslēdžu švirkstoņa.
Otrās dienas rīts, kā vienmēr, izrādījās pabriesmīgs - visi līdām no teltīm saņurcīti un ar sāpošām mugurām un ne tikai. Upe šķita vēl nekustīgāka un kilometri vēl par pustūkstoti metru garāki, laivas soliņš vēl desmitreiz cietāks (ar visu pašdarināto polsterējumu), bet štrunts ar to, aizīrāmies līdz galapunktam Rendā, pieēdāmies vietējā kafūzītī ar daiļskanīgo nosaukumu "Pagrabiņš" un kūlāmies katrs uz savām mājām ārstēt katrs savus kreisā stilba un pleca apdegumus un gulēēēēēt. Nu neko, nākamgad droši vien atkal :) |
|
|