| Remarka vārdiem runājot, |
[Feb. 14th, 2008|09:43 am] |
|
"Mīlestībā neviens nav pieaudzis." |
|
|
| atmiņas... |
[Feb. 14th, 2008|10:55 am] |
|
Pamatskolas laikā ļoti gaidīju brīdi, kad klasē tiks izdalīts Valentīndienas pasts. Protams, vairākus gadus pēc kārtas saņemot kartiņas vienīgi no klasesbiedrenēm, šis pasākums sāka konkrēti krist uz nerviem. Jā, 7. klasē saņēmu vēstuli no slepenā pielūdzēja, bet arī tas izrādījās klases meiteņu garadarbs. Priecājos, ka atkodu laikus un neaizgāju uz randiņu "vecajā sporta zālē". Sākumskola - lūk, tie bija laiki! Pirmās mīlestības vēstules saņēmu 2. klasē - ik dienas burtiski lidoju mājās, lai ātrāk varētu atvērt somu, jo zināju, ka mazajā kabatiņā atkal būs ielikta vēstulīte. Dažreiz arī kāds saldumiņš. Saša tiešām bija fantastisks puika, solīja mani precēt :) Nākamajā rudenī vairs nesatikāmies, jo viņš bija izslēgts no skolas par kaušanos - laikam jau lieki teikt, ka manis dēļ. Mana mazā sirds pārdzīvoja, lai gan tobrīd to līdz galam neapjēdzu. Savukārt 4. klasītē Valentīndienā saņēmu īstu glītrakstīšanas meistardarbu - Juris uz līniju burtnīcas lapas bija uzrakstījis dzejoli par sauli un blakus tam pielīmējis no dzijas uztaisītu puķi, kas iesmaržināta ar mammas smaržām. Man visas šīs vēstules joprojām ir, pirms kāda laika izvilku un raudāju tik ļoti, it kā kāds būtu nomiris. |
|
|
| aiz loga, protams |
[Feb. 14th, 2008|12:33 pm] |
|
ķiņķēziņsniedziņš un pinģerotsaulīte |
|
|