| mēs esam tie |
[Dec. 6th, 2007|12:21 pm] |
Man, mazajam piņģerotam, bija saulaina bērnība. Un maniem vecākiem bija neizsmeļama pacietība un fantāzija, ko pa īstam es protu novērtēt tikai tagad, redzot, cik "stilīgi" bērnus audzina tagad. Protams, daudz kas no tiem laikiem ir no manas atmiņas jau izslīdējis, tomēr kā galvenais atskaites punkts ir un paliek dažādas lietas: daudzie rotaļu zvēri (kuri stāv maisos skapjaugšā, jo tie man joprojām šķiet dzīvi un savus draugus taču mēs uz miskasti nenesam, vai ne?), plates un vesela jūra bērnu grāmatu. Un kļūst skumji, jo viss ir tik ļoti mainījies.
Vakar, piemēram, raidījumā "100 g kultūras" redzēju, kā Zandere un Bankovskis vicina pa gaisu bērnu pasaku grāmatu un lepni stāsta, kā vecmāmiņas nobīstas, ieraugot šīs grāmatas ilustrācijas, un ka viņas "nerubī", ka bērnos jāattīsta dažādība un ka visu bērnu literatūru nevar balstīt uz Margaritu Stārasti. Var jau būt, ka arī man ir laiks pievienoties omēm, bet nu tās bildes bija šausminošas - izvalbīti ģīmji, psihodēliski krāsu salikumi, nekā labestīga. Un, jā, sasodīts, es atceros, kā skatījos Stārastes ilustrētās grāmatas, zīmētās kartiņas, un katrā no tām bildēm man gribējās pakavēties, skatīties vēl un vēl - tik daudz detaļu, tik silta noskaņa. Bija dažas dzejoļu grāmatiņas, kuras es vēru ciet, jo man šķita drūmas un nežēlīgas, un vecāki nekad nebāzās man ar tām virsū, es pati varēju izlemt, kas man patīk un kas ne. Bet ja nu man nebūtu ar ko salīdzināt? Ja arī tad visādas Zanderes sauktu par atpalikušiem visus, kas bērnam ļauj dzīvot pasakās?
Vai tiešām cilvēki nav spējīgi nokāpt no saviem augstajiem plauktiem un paskatīties no malas, kā viņi cenšas nolaupīt bērniem visskaistāko laiku, kas viņiem ir dots? Vai tiešām jau tāpat nav skaidrs, ka mēs esam tie, kas ar savu pārgudrību "iesviežam" bērnu viņa 4 vai 5 gados pa taisno pieaugušo dzīvē? Viņi tam ir gatavi, jā, bet ne jau no brīvas gribas. Un tad atnāk uz pirmo klasīti mazas sievietītes un mazi vīrietīši, visi ar uzkačātu pašapziņu un minimālu emocionālo bāzi - gatavi pieaugušo dzīvei. Un kāda velna pēc? Izraujam bērnam no rokām lelli, lai iedotu iPodu. |
|
|