|
[Thursday, 08:48] |
|
Esmu vēl nenogatavojies, bet jau sabojājies auglis, šajā lieliskajā – dažādu augļu un dārzeņu pārpildītajā – dārzā, ko sauc par dzīvi. Pie tam, esmu nonācis kastē, atšķirtībā no pārējiem – daudz maz skaistiem un lietojamiem augļiem un dārzeņiem. Tādējādi atrodos daudz šaurākā telpā, kas būtiski ierobežo manas dzīves perspektīvas. Atrodoties šādā dzīves izkārtojumā arī nākotnes iespējas nešķiet pārāk spožas. Patiesībā par tādām domāt ir tas pats, kas sapņot.
|
|
|
[Saturday, 08:15] |
Sapņi uz austiņu vadiem un ķermenis silts no vīna.
Drīz svētki. Piparkūkas. Un karstvīns.
|
|
|
[Friday, 21:16] |
Kādu neticami patīkamu garšu iegūst sajūtas, kad piepeši notiek īssavienojums, kuru radījis kofeīns, alkohols un šokolāde vairāku dienu garumā! Dzīves izjūta kļūst tik neparasta, kaut kas tevī notiek, bet tu nespēj aptvert, kas. Bauda, kas pārņem, kā drudzis, ir tik dīvaina un nesaprotama, pat mazliet kropla, ka liekas iestājies maigs saprāta zudums.
Iespējams, es jūku prātā.
|
|
|
[Monday, 10:09] |
|
Rudens āboli ir ilgas pēc pavasara vīna.
|
|
|
[Saturday, 18:00] |
|
Manas dienas ir tik vienādas, ka es nespēju atcerēties pat vakardienu.
|
|
|
[Wednesday, 20:38] |
Nav vairs sajūtu. Mazo nieku - prieku, iedvesmu, sapņu.
Tikai es esmu. Dusmās. Izmisumā. Vājprātā.
Nē, nomāktībā vairs nē.
Skaidrums pārņem, bet tas tikai par tukšumu. Domām nav iespēju.
Tik triviāli, jau kuro gadu. Un vienalga, nespēju.
Izdomāt dzīvi savādāku.
|
|
|
[Friday, 14:56] |
|
Kaut es varētu sevi nogalināt!
|
|
|
[Thursday, 02:02] |
Mana seja kā
Maska sirdij priekšā
Ne vairs mīlestība
Ne inde draud
Vai dziļi sirdī
Asaras kas daudz
Vientuļu - mani
Tās neskar vairs
Pret paša gribu
Veidojies šis lāsts
Kur sapņu priekos vien
Spēju būt es glābts
Un siluetu tukšumā
Kur nolemts daudz
Dzīvot man būs
Iztēlē vien ļauts
|
|
|
[Wednesday, 20:52] |
Kad retu/izmeklētu reizi dodos uz kapiem, dzert sarkanvīnu, (parasti tas notiek pa nakti) es vienmēr līdzi ņemu, tam piemērotu, elegantu glāzi.
Tas par mani varētu kaut ko liecināt. Kaut ko labi, es domāju.
Kaut gan, kāda tam jēga, es nesaprotu.
Gribētos izprast šo zemapziņas "sev domāto, manierīgo izsmalcinātību". Pieņemot, ka es taču varētu dzert vīnu no kakliņa un ka nav neviena,
kuru interesētu tas, cik manierīgi es baudītu vīnu.
...Vai vientulību
|
|
|
[Friday, 22:28] |
|
Tu, varbūt, esi alkoholiķis - tikai tā, bet es... tai brīdī nosmoku.
|
|
|
[Monday, 17:18] |
|
Idejai nav dvēseles, ja vien to nelaista pats autors.
|
|
|
[Thursday, 15:12] |
Manas lūpas ir palikušas sārtākas. Varētu pat teikt: nu tās ir palikušas sārtas. Tās beidzot izceļas - es tās pamanu. Līdz tam tās bija tikai kāda neeksistējoša vieta uz manas sejas, kas iekļāvās vispārējā nedzīva cilvēka vaibstu kopainā. Mirusi seja.
Un nu, es sajūtu tādu, kā omulīgu siltumu.
Man ir lūpas!
Viņas tagad tik ļoti skaidri ir, ka sajūtu pat dīvainu kāri tās noskūpstīt vai vismaz pieskarties tām.
|
|
|
[Thursday, 21:50] |
Šodien biju teātrī. Man bija slikts garastāvoklis. Biju nikns. Pats īsti nezinu par ko, laikam jau par to, ka izjutu stipri skaidru Riebumu.
...Viņš uzdrošinājās nākt klāt un apmierināt savu komunikablumu pat nenojaušot, ka esmu dusmās un nevēlos nevienu paciest sev tuvumā. Bet kā es to viņam varēju pateikt? Es nevarēju. Es paijāju savas iekšējās dusmas, cenšoties nomierināt tās.
Viņa naivums, viņa nesamaitātība - izrādījās tik spēcīga (jo es stipri piedomāju pie tās eksistences), ka tas manī izraisīja smaidu. Bet kā! Kā viņš uzdrošinās uzlabot man garastāvokli pret manis paša gribu?!
Man jau likās, ka tas mani vēl vairāk sadusmos, bet nē - es saļumu Riebumā un aizvēru acis.
Viss atkal nostājās savās vietās un priekšā pletās parasts, garš un neciešams vakars.
|
|
|
[Wednesday, 16:53] |
"...Es esmu brīvs - man vairs nav neviena iemesla dzīvot: visi, ko biju izdomājis, ir iziruši, un citus iztēloties es nespēju."
"...Un brīvība mazliet atgādina nāvi."
~ Žans Pols Sartrs
|
|
|
[Saturday, 13:38] |
|
piparkūkas sirds...
|
|
|
[Tuesday, 02:09] |
"...Es zinu, ka tu mani nemīli. Tu vari melot man vai pati sev, bet es to zinu.
Es zinu, ka ja tagad paņemtu tavu roku, tā neizrādītos tik silta, cik siltai tai jābūt, un ja piekļautu tavus pirkstus sev pie lūpām, tad tie būtu tikai pirksti..."
|
|
|
[Friday, 14:42] |
|
Esmu tik slims. Mana dzīve ir tik slima. Pierasts tik ļoti pie sliktā gaisa, ka liekas es izvemtos, ja sajustu ko pēkšņi svaigu.
|
|
|
[Tuesday, 22:10] |
|
...Aizvēru acis lai neredzētu noriebušās sienas. Nosēdēju tā visu vakaru.
|
|