|
[Monday, 05:22] |
|
Atskaarst. Noriit. Padoties.
|
|
|
[Tuesday, 02:36] |
Cilveekam, kuram nav draugu, buutu ljoti uzmaniigi jaapaarveertee iespeeja ieguut labu draugu.
Vieniigaa drauga zaudeejums var izraadiities paaraak saapiigs un vientuljam - gruuti paarvarams.
|
|
|
[Saturday, 01:06] |
I'm starting to smoke.
Saw Her today, standing in the middle of a shoping centre, with cigarette between her lips.
From now on, every cigarette, i smoke, will remind me of this moment.
|
|
| Atminja. |
[Saturday, 00:29] |
|
Par ko es tiko domaaju...?
|
|
|
[Wednesday, 22:41] |
Cik ljoti man gribeetos pasniegt tev skuupstu saujaa..un nezinaat, kas notiks taalaak.
Cik ljoti man gribas spert sho soli - nezinaamajaa..tachu aizvien iistenot ko taadu es veel, jo projaam, nevaru.
|
|
|
[Saturday, 01:01] |
"Priekšlikums doties negaidītā ceļojumā ir paša dieva pasniegtas deju stundas."
- Kurts Voneguts
|
|
|
[Friday, 20:57] |
Iespējams šis būs mans debīlākais ieraksts.
Bet nu savā ziņā tomēr iegrāmatošanas vērts.
Skan vocal trance. Es sēžu pie pc, pilnīgi kails, un dzeru alu.
Te pēkšņi ceļot aukstu alus glāzi, liecot to pie lūpām...nopil pile. Tieši uz...
Alus ir auksts; promiles iegūlušās vajadzīgajā gultnē; arī mūzika (vocal trance - kas mani pēdējā laikā ārkārtīgi pavedinājusi) - uz karstumu un baudas receptoriem iedarbojas lieliski.
Tad nu šī pile. Uzpil tieši uz mana...tas ir...tieši tur, kur tā vislabāk un neiedomajāmāk varēt uzpilēt/pieskarties. Kas, protams, rada neiedomājamu sajūsmu un savdabīgu...vot kā lai labāk paskaidro...tas noteikti ir pielīdzināms tam, ko izjūt mīlnieks, kam negaidot ieskauj tā krūts galiņu.
Lai gan es nezinu, nav ne jausmas.
Katrā zinā sajūta bija savdabīga un ārkārtīgi...haha...es pat nezinu, kā pateikt. Metafiziska.
|
|
|
[Thursday, 23:26] |
When you're hurt and scared for so long,
the fear and pain turn to hate
and the hate starts to change the world.
(Silent Hill)
|
|
| Dzērāja sentimentālā susla. |
[Thursday, 00:15] |
Man šķiet, cilvēkiem trūkst iedvesmas sajust nianses. Pavisam niecīgas, un kopējā "rīšanas" procesā, nemanāmas. Šo lietu trūkst. Tā pat, kā īstas mīlestības un kaisles. Pieskārienu, nianšu...mīlestības, izjūtas. Pilnīga procesa baudas!
Var jau būt, ka kļūdos, bet noteikti nav daudz cilvēku, kas saprastu kaisli tur, kur tās nav.
|
|
|
[Thursday, 00:01] |
Es kļūstu.
Citāds.
Nokļūšu?
Nekur.
|
|
|
[Saturday, 13:36] |
Pelēka, mākoņu aptumšota, diena. Saulīte sildās viena pati, nevienam savu silto vaigu nepiekļaudama. Koku lapu šalkoņa vējā padara šo ainu vēl drūmāku. Vējš ir stiprs un brīžiem nodrebina kādu loga rūti. Parasta diena - nelabuma priekšvēstnese.
Bet it visā vienmēr atrodama arī sava gaišā puse. Šoreiz tas ir miers - mazāk čalu uz ielām, mazāk trokšņu. Cilvēki slēpjas savos mitekļos. Tikmēr manā iztēlē dzimst savāda sajūta, sajūta, ka esmu pilnīgi viens. Doma, ka neviena nekad arī nav bijis, šajā mirklī liekas pavisam reaāla. Pasaule - tikai netverams sapnis. Noticis, nosapņots. Apjausts tikai uz īsu brīdi. Atmiņas ir kā tiko izlijuša vīna smaka, kas drīz vien izplēn, kad oža piekūst un tās pavediens lēnām pagaist. Sajūta ir laba, kā sajūsma par kāda pavērsiena skaistumu. Ja nav bijis cilvēku - kuru sabiedrības trūkums man licis allaž bēdāties - tad nav bijis šo skumju. Nav vairs noželu vai moku, kad piedzīvotais ir bijis tikai iztēles auglis.
Bet lai kā arī nebūtu es tomēr vēlētos izjust pavisam ko citu, proti, ka neesmu viens.
|
|
|
[Monday, 14:48] |
Esmu kļuvis sev tik svešs. Neko nerakstu, nedomāju.
Tā vien šķiet, ka esmu kļuvis pavisam parasts; un priekš citiem - normāls.
Mani pašsajūtas apstākļi ir stipri mainījušies. Par šo fundamentālo pavērsienu esmu gribēji jau uzrakstīt, bet nekādi neesmu varējis saņemt dūšu. Gribas uzrakstīt tik daudz un visu vienā gabalā. Tomēr, pagaidām, tam visam man nav ne mazākā grama iedvesmas.
Man šķiet, ka tā ir vasara - novienkāršojusi sajūtas līdz primtīvam laiskumam (i don't care-umam).
Varbūt es par daudz ēdu saldējumu, vabūt par maz dzeru.
Bet varbūt es rakstīju tikai tāpēc, ka man bija skumji.
|
|
|
[Tuesday, 12:07] |
Glāstu Masāža - šis ir virsraksts, domai, kas man vakar ienāca prātā.
Tie bija jutekliski un viegli pieskārieni ādas virsmai, kas manam ķermenim guļot gultā tumsā un karstumā lika prātot par to, kā par savdabīgu masāžu.
Līdz ar smeldzošām ilgām mans prāts grima kaislīgā fantāzijā.
|
|
|
[Friday, 13:18] |
|
Saprāts ir bezspēcīgs pret bailēm, ko rada neskaidra nojauta, - tikpat bezspēcīgs kā acis, kas raugās melnā tumsā.
|
|
|
[Tuesday, 01:25] |
|
Naids, tāpat kā draudzība, uzliek savus pienākumus.
|
|
|
[Sunday, 00:25] |
|
Reizēm dodos nelielā pastaigā gar jūru. Bet. Kas gan šis, principā, veselīgais un estētiskais rekreācijas resurss ir salīdzinājumā ar manu iztēli? Lūk, kāpēc mani patiesībā nespēj aizkustināt shīs pastaigas (un daudz kas cits). Šeit rodas mans Riebums. Vienīgais ar ko parasti, kad esmu izgājis no dzīvokļa, rodas būtisks kontakts ir svaigais gaiss. Viss pārējais: koki, cilvēki, dabas skati - man liek sajust tukšumu. Varbūt tas ir tikai ārējais izskats un atrodot tuvāku kontaktu ar kādu no šīm lietām - es sajustu simpātijas un dzīvesprieku.
|
|
|
[Sunday, 14:36] |
Parasti tā nenotiek, bet šorīt, pamošanās brīdī, kad ieraudzīju gaismu, mani pārņēma atvieglojuma sajūta.
Vakar mani mocīja bailes no tumsas. Nevarēju aizmigt. Ik pa brīdim bija jāatver acis, lai mēģinātu sevi pārliecināt: "tā ir tikai mana istaba, te nav no kā baidīties". Bailes nerimās. Un tikai tad, kad biju ieslēdzis mūziku un izdzēris glāzi ūdens, tikai tad es kaut kā aizmigu.
Šī nav pirmā tāda reize, pēdējā mēneša laikā, bet briesmīgākā gan.
Šīs bailes... Neatceros, ka senāk tādas būtu pārdzīvoji. Dīvainas, bez iemesla, bez pamatojuma.
No kā? Kāpēc?
|
|
|
[Sunday, 06:08] |
Divas nedēļas jau neesmu sēdējis pie datora.
Man vienmēr ir šķitis, ka dators ir liela daļa no manas dzīves, jo viss, kas ar to saistās, veidojas nedomājot, pats no sevis. Tas ir tā pat, kā cilvēks ik dienu ēd, lai dzīvotu. Esmu pārliecināts: sabiedriska cilvēka lomā esu neveiksminieks, jo nespēju pārvarēt noslēgšanos sevī, kas brīdī - satiekoties ar mazpazīstamiem cilvēkiem - pārņem mani, kā šoks pēc kura kļūstu gandrīz mēms, un dodu priekšroku nevis drudžainām tikšanās reizēm, bet darbībai vienatnē pie datora - virtualitātē, kur izpaliek tādi mokoši stāvokļi, kā kailums, bailes un izmisums. Šajā vispārējā pieņēmumā man šķiet, pirmām kārtām esmu atkarīgs, un nolemts destruktīvam stāvoklim. Bet lielākā daļa mēģinājumu, piepildīt sapni ar priekpilniem brīžiem draugu lokā, man liekas tik bezcerīgi, ka es aizvien tos ienīstu. Vārdu sakot, uzskatu sevi par galīgu nelaimes putnu.
|
|
|
[Thursday, 04:44] |
Ārkārtīgi negaidīti un nejauši - es šodien satiku Viņu.
Ko lai saka? Sajūtas bija tieši tādas, kādas biju cerējis tās iegūt, aizmirsdams viņu. Nekādas. Skatoties uz viņu man gandrīz likās, ka nekas nav bijis. Un kas diez ir bijis? Te man atkal gribas rakstīt, ka nekas, un droši vien tikai tādēļ, ka patiešām vēlos, lai tieši tas arī būtu bijis.
Nevarētu teikt, ka jūtos pilnībā atvieglots dēļ šī iznākuma, jo tomēr skaidri apzinos, ka pieļaut ko tādu vairs nevēlos, pat neskatoties uz to, ka šī neveiklā un nepatīkamu pārdzīvojumu pilnā pieredze manī saglabā dažas patiesi skaistas atmiņas.
Pēc šīvakara pārdomām, kurās, tēlaini izsakoties, ar zīmuli pieliktu punktu beidzot pārzīmēju ar pildspalvu, esmu nonācis pie secinājuma, ka pagātnē patreiz aizplēn netikai šis stāsts par Viņu, bet arī vēlme turpināt meklēt ceļu uz iespēju izkļūt no šī nožēlojamā vientulības stāvokļa.
Nobeigumā atliek vien piebilst - ja kādreiz arī esmu domājis par pilnīgu samierināšanos un sevis izolēšanu no dažādiem neskaidriem mēģinājumiem iegūt draugus, tad patreiz, domājams, būtu sasodīti piemērots brīdis.
|
|
|
[Wednesday, 19:08] |
lai spētu redzēt skaisto vai saprast to
mums jāspēj novērtēt pretējais
un lai pieredzētu labo
mums jāizdzīvo elle
|
|