Kaķis

gliemeži ēd ar sātu. :) viņiem nevajag.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

un viņi ēd piemērotu pārtiku:(
lielākais ļaunums - ka tiek ēsts kas ir, vai kas liekas ka garšīgi.
provējos tikt ar to galā, bet ne ļoti sanāk, fakts

(Reply to this) (Parent)

definē, kas tev ir sāts (jeb punkts, pie kura psiholoģiski pietiek)?
tas, kad ledusskapis tukšs jeb kad vēderu spiež?

p.s. gliemežiem ar nekāda sāta starpcitu nav, pavēro tā kārtīgāk, kas aiz viņa paliek tur, kur lapā caurums :)), viena gara gliemežkakdesiņa :))

(Reply to this) (Parent) (Thread)

kad ledusskapis tukšs.
man tur sens stāsts apakšā. kad es augu (no 5-7 gadiem nedēļas dārziņā), es biju badā, t.i., pārtika bija dabonama, bet man negaršoja un tad, kad es dabūju kaut ko ēdamu, tad es ēdu un ēdu un ēdu. + emocionālais tukšums (ka vecāki pameta (un ielika tajā dārzā)). lūk. un tagad ir apmēram tā, ka ja kaut kas ēdams (=garšīgs) ir, es ēdu, kamēr ir. izsalkušā afgāņu bērniņa sindroms. es jau stāstu sev, ka es esmu liela un sen no tiem laikiem izaugusi, un, ka pārtika vienmēr būs galdā un tā un tā un tā, bet tas rijīgais bērnelis manī, tas ēd, kamēr ir, jo tūlīt vairs nebūs.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

un nevar zināt, kad būs nākošā reize, jo ne uz vienu nevar paļauties (šņuk, šņuk, šņuk)

(Reply to this) (Parent)