Kaķis

rezerve @ 14:47: ak dies ak dies

neko darīt (t.i., visus kaktus drēbēm piekrāmētus novākt) man tāpat negribās, tāpēc cibiņa fjokla sērīgā stāstiņa iedvesmota uzrakstīšu kā man reiz gāja:

tātad reiz es visa tāda sašvilpojusies kopā ar savu nu jau nelaiķa kolēģi gāju uz 6 tramvaju, tas bij vēl tajos senajos laikos, kad Čiekurkalna mauku mājā "oskarā" dzīvoju. nu un mēs tādi visi draudzīgi (un sašvilpojušies) nonākam pie tramvaja pieturas Dzirnavu ielā (tur kur tie kioski) un tur viens tāds pamaza auguma muskuļains labi trenēts onkuls ar īsu ezīti, saulesbrillēm un rūtainā kreklā tērptiem bicepsiem sauc mani kristītā vārdā apmēram tā "Baibiņ! Baibiņ! vai tu manis nemaz vairs neatceries?!" un taisās krist ap kaklu vai un tā kā buču dot, es pilnīgi tā kā aiz šitādas blamāžas (jo onkuls jau nebija nekāds jaunais vai smukais) salecos vai pusmetra augstumā un saku šim, "godātais, es jūs tā kā hik, nepazīstu! pazīt negribu un viss!", bet šis tak neliekas mierā un pilnīgi tāds kā apvainojies liekās un par visu vari ņemsies mani kolēģa priekšā bučot nost, gandrīz vai tā apmērām, kā kad no gultas tairītā būtu abi kopā izkāpuši, es tagadīt ar asarām acēs taisnojos savam kolēgam un šim ar', ka es tak viņu galīgi nepazīstu, pazīt negribu un tā un tā, un pilnīgi jau balss man paliek tāda kā spiedzīga un asra rit pār vaigu, un kolēģis ar nezina kādu pōzu tagad ieņemt, vai stāties tā kā aizsargpozā (bet onkulim tie bicepsi) vai tā kā izlikties, ka šitie ģimenes skandāli uz viņu neattiecas, nu, tā mēs tur stīvējāmies visi trīs un stīvējāmies, onkuls mani bučo un es tā kā liedzos un kolēģis tā kā nesaprot, ko tagad darīt, kamēr par lielu laimi tak nāca beigās tas 6 tramvajs, kurā es ar trīcošām rokām kolēģī ieķērusies iemetos.

tik pēc pāris dienām atcerējos, ka mēs tak ar muskuļaino vīru patiešām vienās apmācībās teju trīs mēnešus bijām vienos ierakumos sēdējuši. burtiskā nozīmē. lūk, tā man toreiz nesmuki gadījās.