retro

vienīgā cīņa, kas man patiesībā ir jāizcīna, ir cīņa pašam ar sevi un savu apziņu. jo veiksmīgāk pamanīšos tikt galā ar iekšā sēdošo ego, jo vairāk spēšu īstenot. lai izdodas.

Atcerējos ķiķinošo meiteni no kluba. Otrās dejas laikā viņa bija jau manāmi iekarsusi, nedaudz nogurusi un tomēr spēja ekselenti izģērbties. Bet man tobrīd bija pofig, vai viņa vispār dejoja, vai vienkārši spiedās man klāt un centās iekārdināt ar savu tobrīd gandrīz kailo un karsto ķermeni. Laikam jau vairums vīriešu dejas beigās vēlas ieraudzīt dejotājas kājstarpi un klitoru, bet man tobrīd bija pofig un es vienkārši pabužināju viņas matus un noglāstīju roku, kad viņa bija man uzgūlusies virsū. Tobrīd es nevēlējos redzēt viņas klitoru, jo sapratu, ka man vienkārši pietrūkst Viņas.

Kino priekš manis ir kā meditācija, vien ar to niecīgo atšķirību, ka atšķirībā no meditācijas kino seansa laikā manas domas uz kaut ko tiek koncentrētas. Kino man ir iespēja aizbēgt no cilvēkiem, no ikdienas nenozīmīgajām problēmām, un vienkārši mierīgi pasēdēt pustumsā. Kino es nekad neesmu aizmidzis, bet šķiet, ka arī nevajag.