| |
[Nov. 18th, 2009|01:17 pm] |
Tas bija gluži ierasts novembra rīts, kad nosalušu degunu un dūraiņiem rokās stāvēju uz perona un gaidīju vilcienu, tomēr kaut kas bija citādi. Aukstums bija citāds nekā vakar, no gaisa lidinājās mazas, baltas sniegpārsliņas- pirmais sniegs šoruden.
Cilvēki, kas gaidīja vilcienu, izskatījās apjukuši. Saspiedušies visi kopā, viņi stāvēja zem uzraksta „Dubulti”, nepacietīgi vērdamies pulkstenī. „”Vēl astoņas minūtes,” dzirdēju kādu sakām, tomēr nesapratu, kāpēc tas skan tik neapmierināti. Pirmais sniegs virpuļoja pār cilvēku galvām, dažbrīd mezdams sīksīkus sniega lausku gabaliņus arī acīs. Viss sasalis, rudens lapas vairs nečaukst zem kājām, bet gan plīst. Un vientuļā sētniece piesaka revolūciju sniegam, kas nedomā mitēties, viņa aizmet slotu un aizskrien. „Vēl astoņas minūtes, kāpēc laiks tā velkas?”- histērisks kliedziens kaut kur tālumā. Dunn, dunn, dunn, dunn, dunn, dunn, dunn! Zvana baznīcas zvani septiņas reizes, izklausās, it kā arī tiem saltu, šorīt tie skan mazliet dzidrāk un klusāk nekā citas reizes.
Laika vairs nebija daudz, tomēr pārgāju pāri sliedēm, lai palūkotos, kāda Lielupe izskatās šodien. Auksta, bet varena tā šalca pie kājām, šķiet, cenzdamās iztrakoties vēl pēdējo reizi, iekams doties ziemas guļā.
-ķirr, ķirr! Kaijas silda spārnus, lidinādamās apkārt, tās sauca sauli, lai sakarsētu spārnus. Un viņa nāca. Auksta kā ziema, tik nejūtīga, oranžīgi vēsa tā izgaismoja padebešus, bet kaijas ķērca, jo tām vēl sala. Akmeņi Lielupes krastā izskatījās novecojuši- nosarmojuši balti. Viens aiz otra sastājušies baltos rakstos, dodami iespēju nosalušajām kaijām apmesties uz to mugurām, arī tie sala.
„Vēl sešas minūtes!” kāds mani iztraucēja.
Ai, pareizi, šodien mēs atkal visi trauksimies ikdienas vienmuļībā, vientulībā, atstāsim šos rīta dievus, lai tie priecē bēgušo sētnieci.
Kādreiz es gribēju būt sētniece, varbūt arī tagad mazliet to vēlos. Kāds prieks būtu cīnīties ar plandošajā rudens lapām, kas čaukstēdamas laidelē pa gaisiem, vai pavasarī maigi uzlasīt vēja norautos ziedu pumpurus, tos, kas paši vājākie, bet vēlāk tos atdzīvināt siltumā. Kāds prieks būtu vasarā skriet pakaļ katrai vēja aizpūstai pieneņu pūkai vai uzlasīt raibus akmentiņus, kas sabiruši starp ziediem. Bet ziemā... Skaitīt sabirušās sniegpārslas uz cimdiem, šķietami nevērīgi bārstos gaišās smilti sev apkārt.
Tādi rīti kā šis mani atdzīvinātu, ja nevajadzētu kaut kur skriet un steigties, ja vien varētu kaut mirkli aizkavēties pie Lielupes krastiem, ķērkt ar kaijām un nelikties ne zinis par pulksteni,
Balta sniega vērpete savijas tālumā, tur brauc siltums un patvērums, un bezgala daudz saspiestu cilvēku, kuri nav redzējuši ne saullēktu, ne kaijas, tikai sajutuši aukstumu, nemitīgi vērdamies pulkstenī. Vilciens šņākdams tuvojas, un visi skrien- ātri, ātri, lai noskaidrotu, kurš pirmais tiks līdz vilciena durvīm.
-Arlaburītu, svešais, aukstais rīts, arlaburītu.
-ķirr! |
|
|