---
dažreiz ir tik tumšas domas, liekas tās svīst no manis, tek gar rokām, taucina matus, tik sāļi, ka iekaist āda, sārtina mani, iekaisina acis.
nerādu, bet tas ir labi redzams, pieblīdis, pieresnējis no visa šī. šķita, ka vārdi nozīmē, apzīmē kādas darbības - es par to, ka brālēns
solīja man piezvanīt, bet tas nav noticis trijos mēnešos. atkārtoti draugs teica, palīdzēs jebkurā situācijā, jebkurā laikā, bet vairs
nenāk ārā, kad saucu. es par šo domāju, bet kad domāju, tad tas nelikās tik čīstoši, kā pārlasot. tas ir tikai piemērs par to, ka kaut kā
neapzināti paļāvos uz to. ta kā tas čalis, kas uz manu lauku bāru nāk un sūdzas, ka sieva atstājusi, rādot savas meitas bildes. nesapratu,
kas tās par sievietēm, kādēļ man uz viņām jāskatās, kādēļ makā jāglabā fotogrāfijas, kādēļ tās jārāda kādam. bet viņš vēl nebija tik uzblīdis.
iedomājos, kādēļ ir cilvēki, kuri ubagiem dod naudu, nezinu, vai kāds no tiem solītājiem dod viņiem ko, bet pieļauju, ka jā, tā domāju,
lai liktu sev justies vēl sliktāk. es gribu teikt, ka jo vairāk nepieciešama uzmanība, laiks, jo mazāk to izdodas saņemt. es, protams,
ignorēju to, ka pats padaru sevi nepievilcīgu, bet vai kāds bezpajumtnieks izraisa simpātijas? un tie trakie cilvēki, kuri ar visu savu
vājprātu spēj sev apkārt paturēt dažus. tā ir nemitīgā vervelēšana, bakstīšanās un uzmākšanās ar sevi citiem, kas ļauj viņiem saņemt no citiem?

es esmu sakrājis tik daudz brīžus, kad liekas, ka citi mani atgrūž, tāda kolekcija, kas smacina katru brīdi, kad atkal kas līdzīgs notiek.
nezinu, ka lai precīzi apraksta šo visu, ta kā braukt ar mašīnu, kas visu laiku velk uz grāvi, lai gan ar vadītāju viss ir ok. laikam.