---
pēdējā laikā es daudz vairāk laika pavada vienatnē savā īrētajā dzīvoklī.
es vakar ievēroju kaimiņu - es dzīvoju iekšpagalmā, pretī ir citi dzīvokļi.
arī šodien es redzu, ka viņš ļoti ilgi stāv pie plīts, nu tur pastaigā, bet
acīmredzami kaut ko gatavo.

arī šodien gandrīz aizejot uz darbu es tomēr izgāju caur veikalu. ne vienmēr,
bet ir tādas dienas un vakari, kad redzot citus cilvēkus iepērkam produktus
gatavošanai, uzmācas ilgas, vismaz es šo sajūtu esmu sasaistījis ar ilgošanos -
ta kā nedaudz grūtāk elpot paliek, diafragma kaut kā sažņaudzas, šķiet, ja
vajadzētu garšā un noskaņā raksturot, tad saldsērīgi, bet ne patīkami saldi.

nepieliekot pūles šis dzīvoklis man sāk iepatikties, pirms brīža vairākkārt
izeejot viņam cauri es apzinājos, ka te ir smuki, parkets, gaišas sienas,
mans fikuss, balti aizskari, kluss iekšpagalms, un diezgan tīrs, kas gan
tomēr ir tieši no manis atkarīgs, bet es to vairāk pieskaitu pie paša dzīvokļa
īpašības.

gribētu mierīgs vakaros pēc darba iepirkt produktus, gatavot, brīvdienās no
dzīvokļa iziet vēlā pēcpusdienā, lai kādu satiktu un laiski iedzertu, pārrunātu
ikdienas lietas, ko vairāk varbūt. bet šī ilgošanās un galīguma sajūta neļauj
atslābt un nesaistīti domāt par ko citu bez bailēm un sajūtas, ka viss tūliņ
būs cauri. es negatavoju, jo zinu, ka tas mani vairāk sasaistīs ar šo vietu,
no tās aizejot, mani pavadīs ilgošanās. esmu pieradis ilgoties tikai pēc kā
nereāla un nekad nepiedzīvota; ilgoties pēc kā bijuša - es to neizturētu.
es neesmu kluss tādēļ, ka negribētu runāt vai man nebūtu ko, es vienkārši
nespēju atslābt. esmu kā uzgaidāmajā telpā, mūžīgi gaidot kaut ko, es zinu,
ka šeit nepalikšu, tādēļ nespēju izmantot šo laiku kā citādi, kā tikai
uztraucoties.