---
jau pamosties ar kaut kādu neērtuma sajūtu, gulēt es biju laicīgi, nepārēdos vairāk kā nakti iepriekš, vakardien arī nebija tā,
ka darbā paliktu kas pabeidzams. varbūt sapnī kas tāds, bet nē, es atceros, ka vakar pašā vakarā kaut kas aizķērās. ejot smēķēt
iekšā nāca divas meitenes (es pat vairs nekonkretizēju vietu), īsti runājis es biju ar vienu, otru ar mani vairāk iepzīstināt
mēģināja reiz, bet es labi apzinos, ka es tā nevaru, man tam ir jāsagatavojas un tamlīdzīgi, es mulsi izvairījos. es nezinu, ko
tieši es tur uztvēru, bet es nevaru iekārtoties šodien. pat ne nieze, es to sajūtu iztēlojos kā žults sāļus, kas mēģina caur
ādu tikt no manis ārā. no mana ķermeņa, manis. kaut kas graužas, sajūta, kuru nevar izkasīt, izstaigāt vai izsvīst.
ko es nešaubīgi redzēju, bija tas, ka noteikti neesmu uztverts tā, kā es to būtu gribējis, proti, tā, kā es pats redzu sevi.
šī ir viena no ruminācijām, par disonansi starp to, kā es redzu un ko redz citi un citi redz nepareizi, viņi nezina, nesaprot.

savai otrajai draudzenei es vienreiz teicu, ka ir tik labi, ka mums ir valoda, tā jāizmanto, jāstāsta otram lietas un tādā garā.
lasīšana noteikti uzlabo šo prasmi, tā likās, galvenais runāt. es tad vēl nebiju neko lasījis par valodu kā tādu, tad es vēl daudz
nebiju lasījis. romāni, stāsti, man o. henrijs ļoti patika. likās, ka jālasa arvien vairak un vairāk, viss ir jāizlasa, bet tā bija
pārsvarā tikai pārliecība ar kuru plātīties dažreiz. krietni vēlāk mani atbrīvoja doma, ka ir taču arī tukši vārdi, izteikumi, tādi,
bez kuriem var lieliski iztikt. man likās, ka tā arī domā citi, ka uz to atsevišķi nemaz nav jānorāda. es tajā laikā kursabiedriem
fakultātē stāstīju, ka ir tādi vārdi, teikumi, kas neattiecas uz šo pasauli, ir ārpus tās. mani nesaprata, bet es ari mēdzu pieņemt,
ka lietas, uzskati ir pašsaprotami, ka manu vārdu spraugas aizpilda viņu zināšanas, kuras, protams, ir par šo pašu tēmu.

es, protams, vairs tā nedomāju. arī neliekas, ka runāšana kādā mērā palīdzētu radīt izpratni, palīdzēt saprast. to es pamatā domāju
par sevi un visiem, kas kaut pavisam nedaudz ar mani komunicē. sarežģītas lietas ir sarežģītas, tām nav laika, tas saprotams. viss
cits savukārt jau ir pateikts. tas ir, liekas, ka visa šī stāstīšana ir tikai lai ātrāk pienāktu nakts un varētu atkal iet gulēt.
gribas runāt, bet tajā pašā laikā tas viss ir lieki un garlaicīgi. un arī galvā ir dīvaina sajūta, kad runāju. bet gribas tāpat.

dažreiz, kad ir labs garastāvoklis, tad tomēr šķiet, ka sevi un savus nodomus izskaidrojot, man vairs nenāktos justies neērti.