---
sen bijām aizbraukuši uz venēciju, nezinu, kādēļ. tur starp salām vajadzēja ar kuģīti pārvietoties, atceros, ka kā jau visām salām, tām bija nosaukumi - es tos nemeklēšu, nemēģināšu atcerēties. es pa dienām biju viens, klīdu pa ielām, vienīgais, ko apzināti apmeklēju bija gugenheimas muzejs, man tajā laikā tik ļoti interesēja viss 20gs sākums, pirmā puse, galvenokārt. gribēju futūristus paskatīties, kaut kas no dadas arī tur bija. man patika, ievēroju, ka tur bija jauni izstīdzējuši čalīši, kuri vecām dāmām stāstīja par mākslas darbiem, kārtīgi saģērbti, liekas, ka pat visi biji nedaudz viļņmataini, bet es nezinu, cik pats ticu šai atmiņai. runāja ļoti daudz. varbūt viņas sevi redzēja kā pegiju, kaut vismaz nedaudz. es tur redzēju minimax dadamax, šis vārdu salikums periodiski uzpeld man ikdienā, bet bez sevišķa konteksta, tāda nejaušā atmiņa, bet man vēl tas jāpārdomā.
klīstot pa ielām es nejauši sapazinos ar gleznotāju, kurš uz ielas pret mājas sienu atspiestu turēja audeklu, viņš ar maziem punktiņiem centās veidot ainavu. es biju ieinteresēts, es pats reizi nedēļā tad mēdzu braukt pie skolotāja gleznot, tas likās, ka pieder manam tā laika tēlam, man arī patika gleznojot pavadīt paģiras un dažreiz tur bija meitenes, kuras gatavojās iestājeksāmeniem akadēmijā, šķiet. fonā vienmēr kaut kāds klasisks džezs, nu tāda klišeja.
ielas gleznotājs mani ieaicināja savā studijā, izrādīja darbus. jautāja, kas man patīk, es teicu, ka kolāžas un viņa attieksme ļoti spēji mainījās - tas neesot nekas no mākslas, cik varēju iztulkot.
ir divas lietas - tas, ka es nejūtu pagātni un secīgi visus notikumus, kurus esmu piedzīvojis. un otrs - jūtu kaunu par savām interesēm. bet tagad es paskatīšos nedaudz kolāžas, lai to negribētos darīt tad, kad būšu izgājis ārpus sava dzīvokļa