---
ir tik kluss; kur dzīvoju iepriekš, katru dienu bija suņa skaņas, meitenes - nekad nezināju, cik viņas tur ir. klavieres, svētdienās viņu sektu dievkalpojumi. ar laiku sāku ievērot viņu auto, kur viņas iepērkas, sadzirdēt, ko runā kāpņu telpā, ko dzīvoklī - tur tiešām tās sienas neturēja nekādas skaņas. man bija kauns viņu vietā par to visu sarunāto, komentēto. tas bija stāvu augstāk. blakus dzīvoklī sieviete, kas tagad jau ir apbērnojusies, mēdza saukt vairākus čaļus, sapratu, ka tas viss ir pēc-ballītes. balkoni mums tieši kopā, daudz pīpēja. man bija kauns viņu vietā par to visu sarunāto, komentēto.
es ar laiku pat pārstāju mūziku klausīties, cilvēkus nekad neaicināju, šad tad varbūt vienīgi pēc "braucam pie tevis". bet arī tad, iemācījos būt ļoti kluss. nepīpēju uz balkona vairs. es negribēju, lai kaimiņiem būtu kauns no manis.

pie tēta arī viss ir kluss, šķiet viņš neprot sadzīvot ar blakus skaņu, neatceros, ka viņš būtu klausījies mūziku (tik tās reizes, kad kopā braucām, skanēja mūžību ar mums bijušās kasetes). mamma, šķiet, nekad neklausījās - tik tur kādus raidījumus un tamlīdzīgi. tas laikam bija viņa troksnis, viņa fons. es nezinu, ar ko lai šo viņam aizstāj un vai vispār vajag. mēs abi pat laikam vairs neko negaidam, viss jau ir noticis