---
turpat, kur pirmdien. aizsūtīju terapeitei ziņu, ka šodien nebūšu, apraku telefonu segā, lai nedzirdu viņas ziņu, jo negribas taisnoties, jūtos vainīgs, ka nevaru laikā piecelties.
veikals, ārā snieg, alus un atkal atpakaļ; varbūt šajā dzīvoklī esot tik ilgi, kā šonedēļ, man izdosies pieradināt sevi. cik atceros, tad arī ne visi izsūtītie atgriezās mājās - pierast var pie visa.
šajā brīdī, ja es būtu aizgājis, tad aptuveni tagad es būtu pabeidzis sava stāstāmā ievada daļu - noteikti bez jebkāda secinājuma, es tos neizdaru, es konstatēju tikai notikumus, tie man kaut kā liek justies un parasti es pārdzīvoju, man vienmēr izdodas atrast ko un kur. no rītiem, tas īsais brīdis, kad vēl neesmu sācis domāt (pat ne domāt, manī ir tikai ruminācijas, pakustinot galvu tās kā duļķi uzvandās, piesmacinot visu dienu), kad vēl nesaprotu, kur īsti esmu pamodies, kas atkal šodien jāslinko un tamlīdzīgi. ir tāds brīdis, es neko citu ar šo negribu pateikt.
kauns, ka viss šādi sanācis, un jo dziļāk es grimstu sevis šaustīšanā jo spējākas pretreakcijas - grandiozi plāni, kā es pēkšņi visiem parādīšu, kā viņi būs kļūdījušies par mani, es šo visu tikai notēloju.
ļoti nogurdinoši kopumā, bet es pat noguris nejūtos; līdzīgos periodos citkad man spēka bijis krietni mazāk, es pieļauju, ka iepriekšējā dzīvoklī varētu būt bijusi kāda puve, kas mani katru rītu modināja nogurušu. tagad mani modina trauksme, varbūt aiz tās es nejūtu nogurumu un bezspēku, nevaru saprast. tā trauksme gan jau no kuņģa čūlas, man te vēl omeprazols jāiedzer un jāsagaida četri