---
trīs domuzīmes kā iesākums jaunai sadaļai kādā konfigurācijas failā. izgāju tik uz īsu brīdi no mājas šodien, mazgāju dušu, sāku kārtot galdu - pie tā vēl atgriezīšos, šī ir piezīme man, lai atraisītos.
šajā brīdī bārs jau ir vaļā, mani it kā nekas nekavē iet, sēdēt pie loga, dzert alu, paskatīties, kas šodien atnācis un pa brīdim "iesi pīpēt?".
man liekas, ka ir rudens, nevis ziema - viss ši apcerīgums, kas iestājies, apjausma, ka paliek tikai tumšāks - tas ir par to, ka es tagad jau atkal apzinos, ka nekas nepaliek citādi, es viļņojos un sevi neatceros nevienā no iepriekšējām pozīcijām.
bet es vēl negribu iet ārā, es tur jau esmu bijis iepriekš, ko es šoreiz iegūšu no iešanas kaut kur? mani arī neviens nesauc vairs un tas kā atvieglojums. man arī nav kam atskaitīties, ja esmu vēlu un tamlīdzīgi. es esmu brīvs.
bet man ir jāiet ārā, man jāiet uz savu vietu, jāpaskatās, kā citiem iet un tamlīdzīgi. jāsadzerās, lai varu aizmigt, lai varu aiziet uz darbu pirms pusdienām; darbā esot no kauna par savu seju es vairs neeju pēc kafijas, es redzu, cik ātri kāds pretimnākošais novēršas, neatdod sveicienu.
visa sajūta ir kā klausoties swans - kas kādreiz likās smieklīgi depresīvi, ka viss grimst, nekas nepaliek labāk, tā tagad ši ir patstāvīgā sajūta; bet tā jau es esmu juties, nedrīkst nokavēt brīdi, kad paliks labāk; nez kā izskatīsies nākamā meitene kurā iemīlēšos