cerams satumst
es zinu, kādēļ tā mazā meitene uz mani ir atstājusi tik neizdzēšamu iespaidu - viņa bija ieskats tajā, ko es visvairāk vēlos - būt, bez satraukumiem, skaistu lietu ieskauts.
laiskoties.
bet tas pat nav tik būtiski, cik daudz uz to uzsvaru es lieku - nejauši, garāmejot, bet arī mostoties no rīta ar pirmo domu par šo, par šo visu.

es pamanu, ka man visu redzes lauku klāj mazas, sīkas figņas. tām apzīmējumu es vēl izdomāšu, tik jaunas man viņas ir.
ja es strauji kustinu galvu, tad viņas uzpeld, kā tādai ziemassvētku mantiņai, kas pildīta ar ūdeni un ko, kas atgādina sniegu.
neteiktu, ka melnas, drīzāk grūti caurskatāmas, tāds duļķis. vakarā, satumstot, es to visu figņu (man derētu atrast apzīmējumu šai kustībai, kas sniega replikas kustību diriģē)
vairs neredzu tik ļoti. gluži kā kādreiz es gaidīju vakaru, tumsu, lai mans reibums mazāk redzams un piedodams, tā tagad tikai tādēļ, lai
mazāk man redzēt un saskatīt lietas traucētu šīs.

es gribu, lai pienāk tāds vakars, kas man mazo meiteni ļautu neredzēt.