vēl nedaudz
esmu atsācis, vismaz nedaudz, savu klīšanu pa ielām, meklēt, kur piesēst, iedzert alu un piedalīties darba ikdienā.
šis viss, kā jau vienmēr konstatēju, ir bijis, nav nekā jauna. tikai tagad laikam esmu labāk sagatavojies šim visam, ir šur tur vēl kur piestrādāt, pie skūšanās, piemēram.
vakar aizkavējos spēlējot kārtis, to vajadzēja, gribēju saprast, kas ir tās divas meitenes ar kurām spēlēju - es no sava galda puses viņas neatšķīru; vēlāk šo savu nespēju viņas atšķirt nokaunināja, bet ne viņas.
es laikam līdzības sejās un visur citur redzu ne tā, kā citi - kad rādu savus šķietamos līdzeniekus, tad vienmēr pretī saņemu neizpratni un tad jātaisnojas, šī taisnošanās tikai nostiprina manu ticību, reizē arī drupina sajūtu, ka kam esmu piederīgs; šādos brīžos savai labsajūtai mēdzu sev teikt - "viņi ir tie, kas nesaprot, vēl nedaudz un viņi sapratīs".
katru reizi, kad izskaidroju, tad pat neattapīgākie mēdz saprast un atzīt, ka man ir taisnība - "jā, tās sejas! burtiski dvīnes!". bet es neticu, es tikai uzspiežu to, kā ir jāskatās uz to, ko rādu.