krīt uz nerviem
liekas, ka nederētu vairs noklusēt savas nepatikas, bet:
1. ja neklusēju, tad potenciāli atgrūžu citus
2. ja klusēju, tad atraidu, kā šķietami iedomīgs

bet tas nav, tas - ir grūti ar tēti atrasties vienā telpā, jo kā tagad saprotu, viņš nekad nav runājis par to, kā jūtas. tik atsevišķas reizes, kad bija ar māti sastrīdējies, tad teica, ka atrodi sev īsto.
tas, kā es mēdzu runāt, nepiesaucot nekādas savas attieksmes (jo tas viss, godīgi sakot, tāpat ir lieks), vērtējumus, šķiet tikpat kaitina citus. skolasbiedrs mēdza speciāli kacināt citus, sakot, piemēram, ka sievietes nav vajadzīgas, kamēr spēju pats sev nodročīt un tamlīdzīgi. es nesaprotu, kur atrast kaut kādu samērīgu pozīciju šajā. un atkal - vai es maz izturētu, ja kur tiktu pieņemts, vai nekristu uz nerviem citu cilvēku atklātība, viņu pretīgums (kāds mums visiem ir). es nezinu, kā pareizi būt, nav vairs arī nekādu vadīkļu un autoritāšu
andželikai bija taisnība, bet nu es arī nedomāju, ka citi būtu savādāki, viss ir paredzams, bet nu tagad es varbūt mācētu arī ko pateikt šajā sakarā