3:37p |
--- pēdējā laikā es daudz vairāk laika pavada vienatnē savā īrētajā dzīvoklī. es vakar ievēroju kaimiņu - es dzīvoju iekšpagalmā, pretī ir citi dzīvokļi. arī šodien es redzu, ka viņš ļoti ilgi stāv pie plīts, nu tur pastaigā, bet acīmredzami kaut ko gatavo.
arī šodien gandrīz aizejot uz darbu es tomēr izgāju caur veikalu. ne vienmēr, bet ir tādas dienas un vakari, kad redzot citus cilvēkus iepērkam produktus gatavošanai, uzmācas ilgas, vismaz es šo sajūtu esmu sasaistījis ar ilgošanos - ta kā nedaudz grūtāk elpot paliek, diafragma kaut kā sažņaudzas, šķiet, ja vajadzētu garšā un noskaņā raksturot, tad saldsērīgi, bet ne patīkami saldi.
nepieliekot pūles šis dzīvoklis man sāk iepatikties, pirms brīža vairākkārt izeejot viņam cauri es apzinājos, ka te ir smuki, parkets, gaišas sienas, mans fikuss, balti aizskari, kluss iekšpagalms, un diezgan tīrs, kas gan tomēr ir tieši no manis atkarīgs, bet es to vairāk pieskaitu pie paša dzīvokļa īpašības.
gribētu mierīgs vakaros pēc darba iepirkt produktus, gatavot, brīvdienās no dzīvokļa iziet vēlā pēcpusdienā, lai kādu satiktu un laiski iedzertu, pārrunātu ikdienas lietas, ko vairāk varbūt. bet šī ilgošanās un galīguma sajūta neļauj atslābt un nesaistīti domāt par ko citu bez bailēm un sajūtas, ka viss tūliņ būs cauri. es negatavoju, jo zinu, ka tas mani vairāk sasaistīs ar šo vietu, no tās aizejot, mani pavadīs ilgošanās. esmu pieradis ilgoties tikai pēc kā nereāla un nekad nepiedzīvota; ilgoties pēc kā bijuša - es to neizturētu. es neesmu kluss tādēļ, ka negribētu runāt vai man nebūtu ko, es vienkārši nespēju atslābt. esmu kā uzgaidāmajā telpā, mūžīgi gaidot kaut ko, es zinu, ka šeit nepalikšu, tādēļ nespēju izmantot šo laiku kā citādi, kā tikai uztraucoties. |