| May. 5th, 2010 @ 05:54 pm (no subject) |
|---|
| Ja es izdomātu taisīt pašnāvību, tad pirmais, ko es izdarītu, būtu - izdzēšanās no visiem sociālajiem portāliem. Izdzēst profilu no draugiem, no Twittera, no Facebooka, izdzēst e-pastus - it visu, visu. Pēc tam jau pārējo izdomātu. Bet tam visam vajdzētu būt tādam kārtīgam, pārdomātam procesam. Īstenībā šobrīd pat būtu īstais laiks. Tā īsti manis nevienam nepietrūktu. Ģimenei - mazdrusciņ, bet ne tik ļoti - galu galā jau vairāk kā desmit gadus es dzīvoju no viņiem atsevišķi. Un tas, kas nav tuvumā, kļūst tālāks. Nāktos atstrādāt karmu nākamajā dzīvē - piedzimt par kaut kādu cilvēku ar milzīgām veselības problēmām. Vai arī nākamajā dzīvē es nomirtu tieši tad, kad visvairāk gribētos dzīvot. Bet tad man vismaz gribētos dzīvot - ne tā, kā šobrīd... Vai tad šobrīd es dzīvoju? Šobrīd es gaidu no vienas nakts līdz otrai - no viena bezapziņas mirkļa līdz otram. Kādreiz mani motivēja darbs. Šodien arī tas mani nemotivē. Kādreiz mani motivēja mani hobiji. Šobrīd man ir vienalga. Kādreiz mani motivēja ģimene, šobrīd - šķiet, ka viņiem būtu labāk bez manis. Kādreiz mani motivēja Viņš. Bet Viņam būs tikai labāk - viņš jutīsies atvieglots, ja manis vairs nebūs pasaulē. Man nav nekā, kā dēļ būtu vērts dzīvot. Un cik ilgi var nodzīvot inerces dēļ - nedēļu, divas? Pāris mēnešus, vēl vairāk? Patiesībā varbūt jāieplāno, kā to labāk izdarīt. |
