Es beidzu iepriekšējo un sāku jauno gadu ar lēcienu upē. Kā gan citādi.

Un pēkšņu secinājumu, ka minējums, ka es izdarīšu kaut ko stulbu un traku gandrīz jebkurā situācijā ne pārāk garā laika posmā izrādīsies patiess. Pie tāda es tiku saskaitot cik reizes no visām reizēm, kad es vispār jebko daru, es izdaru ko stulbu un traku. Gandrīz visas. Manu dzīvību un relatīvo veselību drošivien glābj tikai tas, ka es esmu slinka un reti vispār kaut ko daru.

Un reizēm man gribas kādam no gandrīz-kosmiskajiem spēkiem manā dzīvē pateikt 'in your face!', jo es sagrauju visas ekspektācijas un galu galā tomēr izrādos labs cilvēks. Tas drošivien tāpēc, ka visa mana dzīve kopš es sevi atceros ir balstīta tikai uz kaut kādu kāda ekspektāciju graušanu dažādos un arvien jaunos veidos. Nav jau tā, ka man pietrūkst šādas motivācijas. Some of them want to use you, some of them want to get used by you.

Es tapu nogurdināta ar runāšanu. Jā, es atradu kādu, kas runā vēl vairāk, jautrāk un bezjēdzīgāk kā es. Un ar vairāk roku kustībām. Kas principā būtu the highlight of my week, ja tas nenotiktu brīdī, kad es lasu 500 lapaspuses biezu grāmatu. Tā tapa par mēģināšanu lasīt. Kas arī principā nebija slikti, ņemot vērā vispārējo zombiskuma un dzidruma līmeni.

Un mans Persijs tagad darbojas lieliski. Un ir violets, tāpēc arī tāds vārds.

Ja es tad vēl būšu dzīva, es lieldienās būšu ķīnā. Jā. Kā jau kāds man teica- 'Tu nevari bēgt pārāk tālu, pasaules mala nebūtu gana tālu.' Tā viņa teica. Un es palieku gadu un vairāk pēc tam vēl joprojām domājot- no kā man vajadzētu bēgt?