Diena ir viena no tām, no kurām sākas brīnumi. Bez elpas, pat dvesma nebija tā, kura mani apstājot atstātu bez elpas. Dvaša: tā es reizēm mēdzu saukt elpu. Tik skaļi, ka paliku bez tās.
Un cenšos - tad rausties raušos no meičas pagultes. Man viņa patīk, bet to neizrādu; galu galā es taču nevēlos , lai viņas smīns mani izārda.
Skatoties kā viņa ģērbjas, manī rodas vēlme to atkārtot; tad reizē ar viņu doties ielās. Bet NĒ: tur taču būs tik daudz to slimo! Un kas tiem ir tas kopīgais? IKDIENA!