Krēsls uz kura sēžu ir melns. Tam ir atzveltne, paliecoties uz aizmuguri, tas nedaudz pagāžas atpakaļ. Dažreiz es to daru, lai pārliecinātos par to, ka varu to izdarīt, ka tas man to ļauj darīt. Ļoti reti (bet tomēr) pavīd cerība, ka tas atgāzīsies nedaudz vairāk. Bet tā nekad nenotiek, tas nesagādā vilšanos. Ja sagādātu, tad tā tāpat nebūtu īsta. Krēsls uz kura sēžu man neliktos tik ērts, ja man uz tā nāktos sēdēt, atrodoties starp cilvēkiem. Es nezinu kādēļ. Šis krēsls man gan izraisa vēlmi runāt, kontaktēties, tomēr ir kāds šķērslis - es šo krēslu neuzdrošinātos iznest ārpus šīs istabas. Ir barjera (mana draudzene man teiktu, ka tā pastāv tikai manā galvā. Viņa nesaprastu, ja teiktu, ka tas neko nemaina, jo nav nozīmes kur atrodas barjera).
-