pirms kāda laika manās ķepiņās nonāca grāmatiņa par to, ka francūzietes nekļūst resnas. es to noliku plauktā un sekmīgi aizmirsu. nesen atradu un sāku lasīt ar tādu zināmu skepsi. no sērijas, tik tālu nu esam, mana pirmā tievēšanas grāmata, ņuņu, kota tādu gudru man pateiks. tagad esmu jau pāri pusei un jāsaka, man patīk. tā galīgi nav tievēšanas grāmata, jo autore raksta tik sasodīti garšīgi, ka man pat rodas domas mēģināt kaut ko no viņas ieteiktā tiešām pagatavot. un pie visiem ēdieniem piedzert šampanieti. un vēl ir burvīga sadaļa par fiziskajām aktivitātēm. īsumā doma ir tāda - nost ar trenažieriem, sviedrēties vāveres ritenī nav smalki! bet kāpēc braukt ar liftu, ja blakus ir kāpnes, un kāpēc zvanīt kolēģim pie blakusgaldiņa, ja var pie viņa aiziet. tas man gauži der.
ā, un, kā notievēt? jābeidz rīt.
tas būs visgrūtākais, jo, kā jau mēs reiz apspriedām, es nemāku apēst trīs riekstiņus. es iznīcinu trīs saujas un tad nesaprotu, kas tur veselīgs.