es savu paziņu lokā esmu vienīgā, kas vienmēr paziņo, ka skatīsies eriovīziju un atskaitās par redzēto. parasti visi smīkņā. tajā pat laikā smīkņātāji ir lietas kursā par to, kas vīzijā piedalīsies no kaimiņzemēm. kamēr es acis iepletusi vēroju babuškas. tipa, vaaau, kādus tik projektus tai krievzemē nedabū cauri, smīkņātāji nevērīgi attrauc "jājā, zināju". liekuļi visriņķī, es jums saku! liekuļi! uz anonīmo vīzijas fanu pulciņu visus!
atgriežoties pie manis, jāatzīst, ka vakar no garlaicības gandrīz aizmigu. ar katru gadu kļūst arvien garlaicīgāk un garlaicīgāk. sākums jau bija diezgan daudzsološs. ar to ... eee.. melnkalnes? pārstāvi un viņa dziesmiņu par eiropu. bet tad nāca islandes dziesma. da katru gadu ir pa tādai - paročka aizgrābti dzied "never let me go" vai "never forget". plus blonda daiļava staipa pa skatuvi vijoli. tāda sajūta, ka tiek iesniegta viena un tā pati dziesma. un kamēr visas valstis nebūs to nodziedājušas, tikmēr mierā neliksies. tad vēl obligāti ir dziesma "when the music dies". nu, a bumbasķiki vispār pēc definīcijas visi ir vienādi. "move your body, shake your body, yeah!". turklāt vismaz viens no tiem ir no grieķijas.
patiesībā es tikko pati sapratu, kā pareizi jāskatās eirovīzija. tikko skan kaut mazliet simpatiska dziesma, tā jāviebjas un jāsaka "ceru, ka netiks finālā" un, kad tiek skaitītas balsis, jālec kājās un jāpriecājas "jeeee! super! viņi bija pelnījuši!", kad tiek nosaukta grieķija. izmēģināšu šo jauno paņēmienu jau rītvakar!