jā, kaut kā man ar virtuvi tomēr tās attiecības tādas pavēsas. īpaši šajā dzīvoklī, kur virtuvē nemaz ar nav tik viegli vispār ieiet. to var tikai sāniski. ibo centrā cēli stāv galds, gar sienu rašn tradišnal virtuves dīvāns ar atvāžamu sēdekli un otrā pusē veļmašīna. pāri paliek akurāt tik daudz vietas, lai sāniski izietu cauri. itkā ar to vēl nepietiktu, tas galds nemaz nav paredzēts normāla izmēra cilvēkiem, bet rūķīšiem. skojoši, uz viņa pasākt neko nevar. otrs galds - cēlā vārdā saukts par virtuves virsmu - ir apmēram 30cm plata josla starp plīti un izlietni un tad otra tāda pati starp izlietni un veļmašīnu. tur pat gaļas dēli nav, kur nolikt!
vārdsakot, ko es gribēju teikt. sagādāju es filadelfijas sieru (ar atlaidēm), kūkas pusfabrikātu un pat biešu sulu dabuju, jezusmaria. un ar ko tas beidzās? da ne ar ko. sieru es tagad smērēju uz maizes un ēdu nost tāpat. kūku... gan jau arī apēdīšu. sausā veidā pie kafijas. es kā iedomājos, kā es tur uz vienas kājas stāvot žonglēšu ar visiem tiem kastroļiem. danu. taisiet tās končas paši.
BET! es atradu jaunu satriecošu recepti. panakotu, izrādās, arī var bez cepeškrāsns izgatavot. tur, cik saprotu, baigi vienkārši - jāsalej sastāvdaļas pannā un gatavs. tas nozīmē tikai vienu žonglējienu. tik daudz ta es moš varētu tomēr.
es par to padomāšu.