man bija grandiozs plāns izgatavot māsai dāvanu. protams, ka es apmēram mēnesi pusotru vienkārši priecājos par savu grandiozo plānu un sapņoju par to, kā es to taisīšu un kā māsa priecāsies. tā gāja laiks un pienāca aizvakardiena, kad devos uz veikalu iegādāties spiedpogas, jo tik daudz beidzot biju izdomājusi, ka tur baigi labi derētu spiedpogas. neko vairāk par savu plānu nezināju. tikai to, ka to vajadzēs kaukā sastiprināt un darīsim mēs to ar spiedpogām. apmēram šādām.
lai ievietotu aitemā spiedpogu, vajag āmuru. protams, ka savu mazo daiļo ārmuriņu atrast nevarēju. pārvākšanās procesā tas bija pazudis. es gan ļoti skaidri atcerējos, kur tas atradās vecajā dzīvoklī. bet tas neko daudz nepalīdzēja to atrast jaunajā. pamēģināju saspiest spiedpogu tāpat. nespiedās. domāju, tas tāpēc, ka nav sadauzītas ar āmuru. labs ir, sagādās kaukādu brutāli vīrišķu galīgi neskaistu āmuru uz nākamo dienu.
vakardien, tikusi pie galīgi neskaistā āmura, ar nepacietību gaidīju vakaru, kad varēšu daudzīt spiedpogas. sadauzīt ta sadauzīju tā spogas pa vietām, bet saspiest jau tās vienalga nevarēja! HĀ HĀ, gardi smējās ķīnieši otrā pasaules galā.
ķēros pie plāna divi un sāku šūdināt klāt spiedpogas parastās. apmēram šādas. visu vakaru mēli zobos iekodusi cītīgi šūdināju. tad izrādijās, ka esmu sajaukusi pārus un TĀ detaļa neturas iekš ŠITĀS. un ej nu atrodi, kur ir TĀS oriģinālais pāris. HĀ, HĀ, ķīnieši turpināja smieties.
nē, es vairs neticu iespējai tikt pie dāvanas pēdējā brīdī. nekas, nekādas smīkņāšanas, nekas, pilnīgi nekas mani vairs neatturēs sākt gatavot zē-svētku dāvanas augustā.