mamma bērnībā neļāva lasīt krievu klasiku, jo es jau tā esot depresīva. ko nu ies vēl tur depresīvas grāmatas lasīt. tā nu ir sanācis, ka tamdēļ ir palicis robs manā izglītībā, ko nu es e tagad pamazām mēģinu smērēt ciet, izejot ātro kursu - krievu klasikas seriālus, tobiš. noziegums un sods jau bija. idiots bija. tagad ir trāpijies karš un miers. tiesa, tas nav krievu seriāls, bet kaukāds rietumzemju ražojums. vienīgais foršais tur ir Malkolms Makdauels riebīgā kņaza Bolkonska lomā. pārējie visi kā tādi dēļi staigājoši. plakani. bet ne par to. es par kaislībām. kas, neskatoties uz aktieru plakanību, pēc scenārija sit augstu vilni. man bija riktīgs facepalm, kad Nataša stāstīja, ka viņa ir nodevusi savu iecerēto, jo, ak, uoperā bija uznācis karstuma vilnis kāda cita vīrišķa klātbūtnē. un vispār visa šitā Natašas lenkšana bija kaut kāds ārprāts. "nāciet, Nataša, Anatols ir iekritis melanholijā un tikai jūs varat viņu glābt!" un Nataša steidz glābt iznesīgo puisieti, kas viņai tos karstumus iepriekš bija uzdzinis. abet izrādās, ka tas bijis tik viltus vien! jo Anatols, spudūkš, izlec no aizdurves viss tāds sprauns un bučoties kārs un nav viņam tur nekādas melanholijas! nē, es nevaru. es nezinu, kā noskatīšos līdz galam šito murgu. es tak attiecību seriālus beidzu skatīties jau skolas laikā. un man nebija ne jausmas, ka šitajā te klasikā tā dod vaļā pa meksikāņu modei, ka tik turies. es tak nebūtu nemaz i sākusi!