rediiss' Journal

māsa sabildējusi manu indiāņu rotu uz blogosfērā slavenas modeles galvas. eh, skaisti. tīri vai žēl, ka bērnībā metu pie malas bultu izgatavošanu. un spalvas arī toreiz varēja dabūt tikai mežā vārnām izkritušās. būtu turpinājusi, būtu tagad advancēts indiāņu filmu propmāsters.

jā, toties uz darbu velkamā blūze piegriezta jau gadu guļ skapī un žēli raud, jo es nepievēršu viņai uzmanību. ķibinos tikai ar visādām šitādām galvas dekorācijām.

vārdsakot, es sapratu beidzot. man ir anomāla temperatūras izjūta. kantorī zem kondiškas es tīstos trejdeviņās šallēs. kollēgas tikām tērpušās plānās blūzītes bez piedurknēm vēdinās ar nēzdodziņiem. par Gailīti vispār nerunāsim, tam kārtējā karstuma vilnī jau metušies sarkani vaigu gali. a es salstu. tad es izeju pastaigā pa jomas ielu (купите квартиру на улице Ё-мас), a tur visi jakās un džemperos. a man īsroku blūzīte un plānais foršās karstās vasariņas bruncis. un man, ibitīt, ir KARSTI! domāju, vot, noiešu pie jūŗas, tur gan salšu, jo tur noteikti vēji un viskas tāds. a nekā. ļoti omulīgs laiciņš. vēsīgi kļuva, kad saule sāka noiet.

secinājums. nav viegli būt anomālam rediisam. grūti iekļauties kolektīvā.

jau kopš pirmā londōnas apmeklējuma, mani grauž skaudība par to, ka pie viņiem tur palmas pagalmos aug. jo man patīk palmas. un nevis tur bērzi vai jāņogu krūmi. bet palmas. nu, lūk. ja man kādreiz būs dārzs, tad tajā būs šitāda ( palma )