unpajs izraisīja atmiņu plūsmu. atcerējos par savām radošajām dzirkstelītēm un kā mani skolā atradināja no zīmēšanas. tā gan, esmu pārliecināta, ir mana un tikai mana problēma. manā galvā. es līdzīgi reaģēju arī tagad. nu, vārdsakot, bērnībā zīmēju rimbuļus un princeses gan uz papīra, gan skaistās gaišās linoleja grīdas. bija radošā dzirkstelīte, tātad, ja. un tad es nonācu skolā, kur sāka mācīt, ka, lai uzzīmētu princesīti, ir jāievēro tādas un tādas proporcijas. un viss jāsāk, uzzīmējot ovālu galvu. lūk, un te sākās problēmas, jo manā galvā visas tās proporcijas un algortimi vienkārši "doesn't compute". fotoreālisms arī nav mana stiprā puse. un vēl ir arī tāds princips - ja nemāku izdarīt godam, tad nedaru vispār. tāpēc arī pārtraucu zīmēt pricesītes un visu pārējo. tikai tagad, pārkāpjot kārtējam gadu desmitam, esmu spējusi atgūties un esmu uzzīmējusi Gailīša portretu. sāku ar ovālu, jā.
vēl es vakar iemācījos fotošopā pāris tūļus, kuru pielietojums man līdz šim nebija zināms. hā! tagad satrenēšos un varēšu uzzīmēt saņurcītu Gailīša portretu! jeah!