kolēģe trakotā sajūsmā plaukšķina rokas, jo esot makten labi iepirkusies. visiem radiem. vīrišķiem un sievišķiem. "viņi domās, ka man jumts aizbraucis, ka es tik dārgas dāvanas viņiem. tādu, nutur, krēmu no tās dārgās firmas, ja. hāhā! bet viņi ta nezin, pacik es to pirku!" es tik klanu galvu, jo atlaides jebkura krutuma produktam ir svēta lieta, protams. taču ja to pagriež tādā gaismā... eh, pa šiem gadiem vēljoprojām neesmu tikusi pāri tam, cik ļoti cilvēkiem patīk izlikties smalkākiem, kā viņi ir. mana hipija dvēsle pie šitādiem tekstiem sāk raustīties konvulsijās. protams, zinu, ka tas jau tā nav tikai ar mūsējiem un tikai tagad. bet vienalga raustās. kārtējo reizi nemāku iekļauties kolektīvā.
...
lai gan, nē. man tomēr ir viena lieta, ko visi apbrīno. bezvadu ausis. man uzdāvināja. esot kādas 10 mārciņas ēbajā maksājušas. nuvot, a kollēgas jūsmo, sak, rediiss afigenno kruts tagad ar tādām ausīm. cik ta esot maksājušas. es tak nezinu - man uzdāvināja. vaaaa, uzdāvināja! cik smalki! tā nu es nesaprotu, vai manas lētās ausis izskatās dārgas, vai dārgās mantas izskatās lētas. un tāpēc grūti uzminēt cenu, ja tā nav uz šiltītes klāt pierakstīta. un uz to tad arī visi šitie vanabī turīgie brauc cauri. mhm, laikam tā arī būs.