drīz, pavisam drīz būs klāt tā diena, kad stiepšu uz kantori klinģeri un vīnogu sulu. laipnu seju aicināšu kollēgas nobaudīt cienastu. viņi nāks. priekšnieks minūtes piecas teiks svinīgo runu. viņš runā ļoti lēni, jo nekad nav sagatavojies un sacer uz vietas, bet nekas baigi asprātīgs prātā nenāk, tāpēc no viņa runāšanas klātesošajiem sāk sāpēt zobi un visi ir laimīgi, kad tas ir beidzies. tad ļaudis sastājas rindā un nāk čmokstināt uz vaiga. agrāk man šī pasākuma daļa patika tikai tad, ja vajadzēja čmokstināt Foršo priekšnieku. tagad esmu radusi prieku arī visu pārējo personāžu čmoksitnāšanā, jo kolektīvā ta vajag iekļauties. un jo dziļāk iekļaujies, jo labāk. īpaši šajos laikos. lai gan, protams, ja ļoti vajadzēs tikt no manis vaļā, tad neglābs arī tas. pasūtīju sev dāvankarti no grāmatu veikala. ceru, ka to arī dabūšu. un nevis kādu tuvējā puķu bodē pirktu kreatīvu dāvanu no sērijas "smuka vāzīte, cerams, ka iederēsies tavā interjērā". nu jā. un tad visi sastājas ap galdu un mielojas. pēdējā laikā abas ar kolēģiti mēģinam būt pirmās, kas apjautājas, vai tad kliņģeris paša cepts. šis jautājums ir vakara nagla un kas pirmais paspēj to pateikt, tas ir uzvarētājs.
tā arī nav īsti skaidrs, kam šie pasākumi ir vajadzīgi, jo vieni kurn, ka jāstiepj paika 30 cilvēkiem un citi atkal, ka regulāri tiek iekasēta nauda dāvanām. pagaidām esam palikuši pie skaidrojuma "tā dara".
un vispār sestdien pa tēvē rādīja
tāpēc dzīve atkal ir skaista!