laimi lejot es izlēju ķiveri! tagad es sapratu kādēļ, tas nebija tāpat vien. varu paskaidrot. nekas jau nebeidzās un nekas nesākās, viss turpinās, bet mainīsies viss un vienmēr, nekad nekas nespēj stāvēt uz vietas. esmu tas, kas esmu tagad nevis tas, kas biju. nav vairāk vakardienas Roberta ir tikai tagadējais un rīt būs cits. Tās izmaiņas, kuras notiks manā dzīvē iespējams būs visai ietekmējošas, tās ietekmēs galvenokārt mani, principā es sev darīšu pāri gribot tikai pilnveidoties un būt spēcīgāks un labāks sev. no mana egoisma cietīs cilvēki, bet mans egoisms saka, Tu pie tā nēesi vainīgs, ka citi to tā uztver. lai kā es censtos es vienmēr kādu ievainoju, kas ir visai normāli (cilvēka egoisms pret cilvēka egoismu, cieš citi, ciešu es). attiecības ar cilvēkiem būs savādākas, stulbu cilvēku kritiķis , draugs sev līdzīgajiem. darīšu tā kā pats uzskatīšu par pareizu nevis tā, lai būtu labāk. pazemība lai iet gulēt, ja vispār tāda maz ir bijusi. cieniet mani un es cienīšu jūs. nosaucot mani par stulbu idiotu, par aprobežotu un banālu cilvēku varat par mani aizmirst. esmu bagāts (ceru, ka skaidri izteicos, nav domāta materiālā vērtība) cilvēks, bet reizēm visa mana bagātība tiek atņemta! un es saprotu, ka esmu bagāts tik un tā, esmu bagāts ar sevi. tas dārgums pieder man vienam, ar to dalīties ir bīstami, ir bijušas tika daudz reižu, ka pat to man atņem, jeb pareizāk sakot es pats to izmetu āra, noticot kritikai, citiem cilvēkiem, citu 'pareizajam' (subjektīvitātei) viedoklim. tik daudz ir karots, tik daudz cīņu, tik daudz zaudējumu, uzvaru, bet ar to nepietiek, karš nebeigsies nekad, un ar to ir jārēķinās...jāizlemj kā pusē būt, kam dot piekrišanu kā sabiedrotajiem, pret ko tad īsti cīnīties. padoties...? nekad. kurus tad visvieglāk ir pakļaut...? tos, kuri nedomā, tos, kuriem nav sava, bet man ir daudz, man ir daudz iespēju kā cīnīties, mana armija ir rūdīta un izturīga, cik tā ir stipra es nezinu. baidos to uzzināt, varbūt nemaz arī nevēlos. kādēļ es izlēju tieši ķiveri?....tev būs jācīnās vēl smagāk,vēl vairāk, esi gatavs, velc galvā šo dzelzs kasku un esi stiprs, nepadodies, tu to vari. tās būs smagas kaujas ne jau ar cilvēkiem, bet pašam ar sevi kā rezultātā līdzās stāvošie cilvēki tiks iesaistīti, viņi vai nu man pievienosies (atbalstīs un sapratīs) un būs ar mani, paliks neskarti, paliks tikai kā vērotaji, jeb kritiķi, kas uz šīm šausmām skatīsies ar apbrīnu un sodību, vai arī sakauti, ja centīsies slāpēt uzvaras kāri (uzvara man nekad nebūs, jo es nekāroju pašu medījumu, bet gan procesu - medīt, to teica Paskāls un man patika viņa uzskats). sabiedrotie spēj iejaukties notikumu gaitās un mainīt to norisi, bet neiesaku tiem šo norisi ievirzīt man nevēlamās sliedēs, jo pat paši labākie sabiedrotie var likt vilties, lielās cerības uz uzvaru atmest sākotnējā gultnē - uzvaras nav, atkal esmu sakauts...viss jāsāk no jauna, kārtējā reorganizācija un stratēģijas maiņa. tas jau ir gana daudz piedzīvots. viss sākts, it kā, atkal no jauna.

traģiskākais kas var notikt (bet varbūt pretēji) uzvara būs manas impērijas izveide, kurā valdīšu tikai un vienīgi es pats. durvis būs slēgtas ikvienam, un lai tiktu manā valstībā būs smagi jānopūlās.

tas nozīmētu tikai to, ka es kļūtu par vislielāko egoistu, tas būtu tas Roberts, kādu nepazītu pat Es...

un es sevi nepazīstu un negribu uzzināt kāds esmu, jo reizēm tas nav vēlams,bet ja nav neviena cita izņemot mani, tad nav arī nepatīkamu jaunatklājumu.

mana impērija mans spēks.

 

P.S. es ļaušu komentēt, ja kādam maz tas interesēs, lūk būs pierādījums manam rakstam, cīņas gaitas pēc subjektīviem komentāriem visticamāk var mainīties, jo esmu ļoti viegli uzvarams ar subjektīvismu, kritiku, bet reizēm arī ne (nu un kas tur slikts, ka es baidos no kritikas, ka nēesmu tik spēcīgs, ka tā mani var iebiedēt). pateicos iepriekš sabiedrotajiem un atbalstītājiem. nebūtu kritiķu nebūtu attīstības, paldies arī jums (bet jūs jau esat gudrāki un gribat tikai man palīdzēt, tas ir cilvēkam, kurš ir apjucis un ir nomaldījies)

daudzi domā, ka zin pareizo ceļu pa kuru ir jāiet. Svešu impēriju iejaukšanās ir pieļaujama, jo es tomēr negrasos savējo apbūvēt ar tērauda sienām (nēesmu pārliecināts vai vispār to darīšu, ceru, ka nē). ciemiņus uzņemu un sagaidu ar ziediem un vīnu, bet ienaidniekus (nosacīti) bruņās tērpts.