|
Apr. 28th, 2006|10:23 pm |
es, neiedziļinoties, arī kādreiz uzskatīju eitanāziju par visai pieņemamu risinājumu atsevišķos gadījumos (atceries kaut almodovares lielisko filmu "prom jūrā", ja esi redzējusi). bet esmu sākusi šaubīties pēc dažām sarunām ar cilvēkiem, kuri par šo problēmu domājuši vairāk.
viens arguments (un man bija grūti nepiekrist vai vismaz neaizdomāties par to) - VALSTS un APDROŠINĀŠANAS KOMPĀNIJAS ir ļoti ieinteresētas eitanāzijas legalizācijā. un ir jau ļoti daudz darīts šīs idejas popularizēšanā. jo veci un slimi cilvēki viņiem izmaksā ļoti dārgi. tādā ceļā mēs ļoti viegli varam nonākt pie tā, ka visi, kuri kļūst par nastu, tiek eitanazēti. kā to panākt - ir ļoti daudz ceļu: gan psiholoģiska ietekmēšana, gan attieksmes un sabiedriskās domas veidošana, gan tāda rīcība, kas jau varētu robežoties ar kriminālnoziegumu.
otrs: kāds mācītājs man teica - pašnāvība ir lipīga. ko izdara viens, otrs, trešais, tas sāk likties pieņemams vai pat vilinošs ceturtajam.
un kur tad vēl visas tās falsifikāciju iespējas! jā, un nelīdzsvarotu personu nepārdomāta rīcība - kā kāds te minēja: meitenei puisis pateicis sliktu vārdu - ko nu? - eitanazēties uz karstām pēdām!
nē, man šķiet, ka uz šo jautājumu nemaz nedrīkst raudzīties subjektīvi - sak, manai vecmāmiņai (vai man, vai visiem) būtu vieglāk, ja viņa laikā un skaisti aizietu. protams, katrs jau tā gribētu - čiks, un gatavs, un nevienam nebūt uz kakla, un nepalikt par dārzeni. tomēr man liekas, ka, runājot par eitanāziju, jāraugās drusku plašāk: kādas sekas tā var radīt visā sabiedrībā. kā izmainīt cilvēku domāšanu, pats galvenais - cieņu pret dzīvību.
nē, var jau būt, ka principiāli tas ir iespējams. teorētiski. tikai es tad nezinu, cik smalkam un precīzam pārbaudes un aizsardzības mehānismam būtu jābūt izstrādātam. kaut kam tādam vēl cilvēce (piedod šo vārdu) nav gatava.
jā, un vai Makjūena "Amsterdamu" lasīji?:) skaists piemērs, kas drusku ironiskā veidā labi ilustrē šo diskusiju. |
|