Kā lai to saprot- pasaule ir nežēlīga un neiejūtīga maita?
Vai tad pasaule ir kāda persona, vai tad tai maz ir piedēvējamas jūtas?
Nu, galīgi aplams priekštats! Bet doma ir saprotama.

Jau kuro pirmdienu pēc kārtas klejoju viena pati pa mazapgaismotām ielām, kas veda gar Viņa māju. Tomēr vēl nespēju noticēt, ka viss ir cauri... Patiešām nespēju...
Paejot garām stadionam, kurā biju piedzīvojusi tik jaukus mirkļus, man saskrēja acīs asaras, bet tas bija tikai uz vienu mirkli, tad es atkal kļuvu tā nocietinātā un nejūtīgā( vismaz ārēji) Zane, kādu mani pazīst mani kl-biedri...

Šodien, no vienas puses skatoties, bija "zamečateļnaja" diena! Bija ar klasi no rīta jāiet uz RAV atvērto durvju dienu un pēc tam vajadzēja skolā notikt fizikai- vienai stundai! Bet, notika brīnums, jo mūsu učenīte mūs uzkūdīja uz bastošanu! :)) Spēj tam noticēt?
Tā lūk, diena izvērtās īsāka. Gribējās aliņu, bāc! Kuš! :) Neraksturīgi man!
Bet vakars jau tik skaists nesanāca... Kā gadījās, kā nē- protams, mani tas pārsteidza- Viņš bija atnesis abas grāmatas un lepnumā pilnīgi spoži staroja! It kā tas būtu kkas nepārspējams! Pfff!!!!
Mana vijoles skolotāja turpat minstinājās garderobē ar savu garo mēteli, pilnīgi izlikās, ka viņa tajā neapmaldās! Un, ieraugot Viņa klarnetes skolotāju Vanagu, viņa uzreiz saka:"Kur tad tu brauc?" Vanags atbildēja, ka uz imantu. Viņš tur tagad dzīvojot, piedāvājās viņu aizvest, bet Liepiņa jau vairs nedzīvoja Imantā, tādēļ atteica. bet viņai nevilšus paspruka:" Tad jau paķer manu Zanīti līdz!" Kā man gribējās iebilst, bet es kā nolēmēta sekoju sajūsmā apkārt spriņģojošajam Viņam, kas arī tikai aizvizināts uz mājām!
Damn it!
Sākumā viņš mani mēģināja izprašņāt, bet tā kā es dabūju atpakaļ savas grāmatas un man ar viņu vairs nebija nekādas saistības, es varēju bozties cik uziet. Atbildēju nenoteikti un īsi. Liekas, ka Viņu tas apmatīgi nokaitināja, bet tēloja bezrūpīgo puikiņu. Lai jau sper zibeņus gaisā, ja vēlas! Man vienalga!
Viss beidzās ar to, ka viņu izlaida pie krievu skolas un nepasakot čau* man tas nebija vajadzīgs) aizcirta durvis ar skaļu blīkšķi!
Un pēc tam, kad vakarā skaipā biju onlainā, viņš man jautā:"Viss ok?" Kā man tad gribējās viņam iegāzt! žēl, ka nebijām aci pret aci! es neko nenožēlotu un tādu scēnu uzrīkotu! Ļaunatminīgā kaķene!
Viss, pietiek.

Kā gan tas var būt, ka mīlestība spēj tik ātri izplēnēt? Nu, labi, es vēl viņu mīlu, bet ne tā kā agrāk, sirdī esmu šausmīgi ievainota un sagrauta, pat nespējat iedomāties. Tā teikt, lūzuma punkts!
Mīlestība ir uzupurēšanās.
Mīlestība ir ciešanas...
Mīlestība ir ilgas...
Mīlestība ir ilūzijas...
Mīlestība ir veltas cerības...

Eh, ar ko lai sāk?
Dzīve pat dvēseliski vientulīga, pat bez blakus esoša, vienādi domājoša cilvēka, ir skaista un neizdibināma. Tu pa to maldies, kā pa biezu miglu- nezini, kas tevi sagaidīs pēc 20 minūtēm...
Vai es pārdzīvoju? Nē. Iekšēji jau sirds sen izāpējusies un izraudājusies, bet pati esmu unemotional, kā nodēvēja mani pēc horoskopa zīmes, jā. Lai gan jūtu, elpoju, dzīvoju tāpat kā agrāk, ja ne pat labāk! Esmu patiesi mainījusies. Uzskati, ka vajadzīgs otrs cilvēks ir maldīgi. Kamēr vēl neesmu nobriedusi, varbūt visu pārlieku sadramatizēju, temperments raujas uz āru, ne vienmēr labākajā nozīmē...
Lai gan laiku atpakaļ nevar pagriezt, nožēla ir nevietā. Neiešu jau "slīcināties" pēc katras sīkākās kļūmītes. Un, šī viena iemesla dēļ, man patiešām ir jādzīvo uz priekšu, neraugoties aizmiglotām acīm pagātnē, man ir jāuzstāda sev citi, nozīmīgāki mērķi.
Saprast es apratu to jau sen- div' reizītes mani jau atraidīja, trešo reizi es vairs neļaušu sevi sāpināt, lai ko tas prasītu...
Bet, kā jau teicu, naids pagaist, kā vējš, kas iztrakojies mežā un izrāvis kokus ar visām saknēm...
Tikai uz priekšu...

Kā jūtas cilvēks, kad viņam beidzot tiek dota iespēja izmainīt tagadni un nebūt vairs vienam, pašam par sevi, nekam nevajadzīgam? NU, es teikšu, ka LIELISKI!!! :)) Skatos apkārt, visur ir lietas, kas liecina par vakardienas lielo pārtiju- visur mētājas dāvanu maisiņi, puķes skaisti smaržo un kņudina degunu( ahh!) un mamma lasa savā istabā jau visu dienu manu Hariju Poteru:D~ Mans, pie eglītes karināmais un vijoli spēlējošais eņģelītis pagriezis man savu pliko dibenu, laikam apvainojies! :)
Kopumā varu teikt, ka šī bija mana visu laiku labākā dzimšanas diena! Un, kā tad savādāk?! Man taču paliek 16! Esmu jau tik veca! hahaha!
Ledusskapis lūst no ēdiena pārpilnības, smaržo arī pēc apelsīniem, kas izbērti pa galdu! Svinīga gaisotne.
Un arī viens cits cilvēks- ļoti nozīmīgs cilvēks man šo dienu padarīja neaizmirstamu. Kurš? Tas, par kuru es tik ļoti jūsmoju...(pie sevis noslēpumaini pasmaidu)
Bet, nu jāpievēršas ķīmijai. Jauki!

Šķiet, ka pasaule griežās ap savu asi... Vai tas ir iespējams, ka mēs ar viņu atkal esam izlīguši?
Jā! Pavisam iespējams. Tik vnk cilvēki var atkal jautri tērzēt par sīkumiem, kad viens ir piekāpies un sapratis, ka ķīviņiem nav jēgas... Lai arī, kas notiktu, savu sirdi tāpat vien nevaru šatdavnot, kad vien iegribas... Skumji...
Sēžot viņam aiz muguras, raugoties uz viņa perfekti izliektajiem, platajiem pleciem un klausoties viņa sacerētos skaņdarbus uz klavierēm, jutos sasodīti skumja un laimīga kopā. Skumja, jo domāju par to, kas būtu, ja pieietu viņam klāt un apķertu viņa plecus, pieskaroties viņa vaigam, taču saprotot, ka tas nenotiks un laimīga, jo mēs atkal bijām kopā vienā telā uz vientuļas saliņas, kas piederēja tikai mums abiem...
Bet varbūt cerība nav zudusi? Varbūt viss vēl var notikt? Tikai jāgrib? Un es gribu! :-)
Un drīz jau arī Valentīndiena...

Šodien tāda neiedomājami neparasta dieniņa izvērtās dēļ tā saules aptumsuma:)
Vispirms tas, ka Zelta zivtiņai šodien bija bonusu bonusi par runāšanu un nekoādu naudu neatvilka, bet tad, vakarā es gāju uz veikalu un skatos, ka savādi tumšs ārā! Un izrādās, nedega neviena laterna! Vājprāts!
Nu, gan dieniņa!

Kurš mani piemin???
Es žagojos kā traka!
Ik pēc 5 sek.
Kura nopelns tas ir?
Vai kāds zina atbildi?
Emergency!!!

Varat mani apsveikt- es dabūju III. vietu Pārdaugavas mūzikas skolu festivālā!!! Jehūūū! :))
Ts taču ir tik superīgi! Lidot gribas! Es ar sevi ļoti lepojos! Nedaudz citēšu P*ū*i: "Malacis, Zane, malacis!" :)

ēmmmm... Ko?

Nu, ko? Noilgojāties? Jo patiešām pāris dieniņas klabē neesmu manīta. Iemesls pavisam primitīvs- nodarbināja mani ar vijoles spēlēšanu tik ļoti, ka pat aizmirsu iedomāties par klabīti. Sad isn't it? Un šorīt bija tik daudz stresiņa, cik savā mūžā nebija bijis- bija konkurss Jūrmalas MS, kur man bija jāspēlē savi virtuozie skaņdarbi. Smagi, smagi, smagi... Man šodien tā veicās- baiļu pēc neiekāpu savā vilcienā, domādama, ka nav manējais, gandrīz nokavēju savu uznācienu, pirksti bija atrofējušies un vajadzēja tos sildīt pret radiatoriem, līdz tie atkusa, visbeidzot, sākot spēlēt pirmo skaņdarbu, mani apstādināja, jo izrādās kameirai lente bija beigusies( visus konkursantus filmēja)! :) O mighty day!
Pēc tam man bija tāds bezspēks, ka, liekas, biju panesusi veselu tonnu sev uz pleciem. sareiba galva, skolotāja uzskatīju, ka esmu kko ierāvusi, jo viņasprāt uzvedos neparasti... Who knows...
Kad būšu skolā, nejautājiet. Pati nezinu. Jūtos salauzta...

Pamazām mani pārņem panika, iedomājoties vien par rītdienas svarīgo notikumu... (es čukstus iesaucos:"Help!")
Ko lai dara?...

Dīvaina diena! Man šodien pat neko garšīgu negribējās. :D Jūtos labāk, kad esmu ar ģimeni, nekā viena (Salikts pakārtots teikums). :))

Pamests ceļš, kas nobērts dzeltenzaļām lapām. Viss ir kluss. Nevienas dzīvas dvēseles. Tikai pamestā ceļa malā ir koks- vecs kā pasaule, kura bezlapu asajos zaros sēž nogurusi bezdelīga. Tā raustās elsās un trīc pie visām miesām. Tai ir auksti. Viņa vēlas nosnausties, bet baidās, ka nomirs aiz skumjām pēc savas ģimenes. Bezdelīga nolaiž galvu un paslēpj to zem savārgušā spārna. Viņai ir jātiek mājās, mājās, kur viņu gaida un par viņu baiļojas. Sirds viņai aulēkšoja tik strauji, likās- tā apstāsies. Taču nē- tie bija tikai vientulības māņi, kas vēlējas viņu paturēt savā gūstā uz visiem laikiem. Bezdelīga pacēla galvu, izdzirdam kādu tālu, bet ļoti skaidru skaņu. Tas nebija putns, arī vējš ne. Tā bija vīzija. Viņa nepadevās un aicināja bezspēcīgo bezdelīgu ātrāk doties ceļā. Bezdelīgai pēkšņi kā akmens no sirds novēlās. Viņai vairs nesāpēja. Viņa izpleta savus jau spēkpilnos spārnus un lidoja, lidoja tik augstu, ka cilvēka acs to vairs nevarētu saskatīt. Viņa bija brīva...

Nenogurdināma pašaizliedzība un ietiepība, lēnprātība un ilgas. Tā es pašlaik jūtos, pārdomās ievijot savu dzīvi. Bet domāju, ka katra dzīvē ir kāds paredzēts saules stariņš, kas iemirdzēsies aiz dūmakainā mākoņa, kad to vismazāk gaidīšu. Cilvēks tomēr ir tik nepiepildāms. Kad viņam ko dos, viņš gribēs vairāk. Tāda nu ir viņa daba. Tā tas iekārtots...

Sajūtos beidzot kā cilvēks.
Kas var būt labāks par Gabi, kas mēģina atmūķēt fizikas kab. durvis!? :D Nekas! Tāda svētlaime. Pateicoties dažam labam nenormāli asprātīgam lopiņam- vīrišķajam radījumam no mūsu klases, stunda nevilkās tik ilgi un pirmo reizi es kko sajēdzu! :))
Mājās beidzot ātrāk! Šodien par stundiņu agrāk mani palaida. Jēj! :)
Par Cacao man nav nekā diža ko pastāstīt- redzēju viņu šovakar mūzikas skolā, pasveicināju, tas arī viss. Viņam bija koncerts un man ātrāk beidzās.
Ja godīgi, es aizbēgu, jo pēc tam redzēju, kā viņš sarunājas ar manu ex solfedžo skolotāju. Viņš mani redzēja.
Jūtos tizli. bet braukt kopā ar viņu negribējās. Tad mani atkal piemeklētu nepārpilņibas sajūta. pffff...

Jūtos labi, tikai mugukauls bišķīt sāp. Saēdos Alpenliebe končas un mūziku.
Šī diena lieliska.
Vazājos pa centru ar pie_fucker un viena dusmīga sētniece uz asfalta pie 13. janv. ielas tuneļa meta ar šaufeli smiltis tik sparīgi, ka man uzbēra uz zābakiem. Feini, neko nepiebildīšu.
Manas rokas ir divi aisbergi! :D

Mani varētu nodēvēt par garaini- jo mans garastāvoklis ir tik neparedzams. Vakar es biju vai gatava mest plinti krūmos, bet šodien visu smalki esmu izanalizējusi. To plinti laikam vēl paturēšu pie sevis... :))

Vakar bija uznācis romantisks noskaņojums- pie vainas bija neizturamais sals istabā, lai gan apkure jau sen kā ir. Strange. Iededzināju visas sveces, kas man bija un jutos kā budas templī. Awesome! Taču šorīt vēl istabā virmoja aromātisko sveču smarža...

Dažreiz es jūtos tik skumja un vīlusies, kad redzu acu priekšā pagātnes notikumus. Jaukus pagātnes notikumus... šodien bija viena no tām dienām. Es neizturēju un sāku raudāt. Ikdienas rutīnas dēļ cilvēkam nepietiek laika, lai izjustu emocijas. Skumji...