klusām skumju pilnām acīmviņa pievērsās savam karalim.Luija drēbes bija asinīm notašķītas, mazā, pogotā žakete saplēsta un baltās zeķes dubļu bristas, tomēr viņš stāvēja nesatricināmi..pēķšņi sieviete klusi iekliedzās un saķērusi galvu skrēja..kā bilde garām viņai aizslīdēja ņirdzīgi smejošās, grezni ģērbtās galma dāmas, tās bija viņas, cauri galvai ātri izšāvās doma..arī pārējie galminieki smīnēja.
aizmiglotu acu skatu jauniete skrēja pa Versaļas pils gaumīgi rotātajiem, skaistajiem, bezgalīgajiem dārziem, garā, greznā kleita pinās pa kājām, sieviete paklupa.. neko neredzot dvēselē valdīja viena doma:nomirt..arī karalim nomirt. viņa iekliedzās bezbailīgā kliedzienā:tu nogalināji manu bērnu.!. apklusa apkārtne, sauciens atbalsojās pilī, viss kļuva kluss...
pēc mirkļa, klaigas, :karalis miris-nodūries.!.
nu jaunā sieviete mierīgu sirdi varēja doties viņsaulē..