Pēc stundas sākas darbs akcijās, bet viss riebjas tā, ka varētu dauzīt galvu pret sienu, lai gan parasti praksē tas notiek pret skapja durvīm.
Miera nav, tikai jautājumi par to, kā un kādēļ tālāk.
Cik ļoti, ļoti gribētos pamainīt vidi. Bet tad nonāku apburtā - nav naudas/nav iespēju apļa priekšā.
Neveldzē ne daba, ne cilvēki, ne gāzēts minerālūdens.
Un man likās, ka ar augstskolas pabeigšanu nonākšu mūžīgās laimes un pārpilnības zemē.
Nepievilieties, viss būs tāpat. Bet varbūt rītdien manas domas būs mainījušās.

Tātad, kā rakstīju īsziņā mammai: ja pēkšņi nepavērsies debesis un no tām nenokritīs mans sapņu darbs, no augusta sākšu strādāt LETĀ par reportieri.
Un es ļoti, ļoti ceru, ka nebūs tā, ka nedēļu pēc tam tās debesis pavērsies, jo vispārējā nenoteiktība man ir apnikusi, es gribu iemācīties priecāties par to, kas man ir, jo šajā pavasarī tik bieži esmu sev sabojājusi prieku, gaužoties par to, kā nav un noniecinot esošo.
Jo es tik labi atceros to sajūtu, kad pagājušajā pavasarī darba intervijas laikā LETĀ man lika pastrādāt pie viena no datoriem, kad likās, ka tik nenormāli gribētos tur strādāt. Un lai arī kalendāra veidošana varbūt nebija pats šainīgākais darbs, līdz īstiem puņķiem un asarām laikam tiku tikai vienreiz. Varbūt divreiz.
Un tad man paliek vēl viss jūlijs, ko atpūsties, jo līdz nākamajam atvaļinājumam būs vismaz 6 mēneši.
Smēķēšanu gan es gribētu atmest. Pat ja tas nozīmē to, ka pārējie reportieri ar mani nesocializēsies.

Nonivelēties līdz pēdējam un arī tad konstatēt, ka nekas nav bijis pareizi, ir duncis mugurā.
Rebekas loma bija visstulbākā izvēle manā dzīvē, lai gan savā ziņā Rebeka bija liels radošais pacēlums, garīga potenciāla apziņa. Sajūta, ka ir tik daudz, ko dot, ar ko dalīties. Ka ir par daudz, lai to turētu sevī.
No zila gaisa tā neradās, bet pati no sevis arī nepazuda. Un arī pilnīgi nepazuda. Pazuda tikai vēlme dalīties.
Jā, jā, laikam sāku nonākt pie atbildes, kādēļ pēdējā laikā esmu kļuvusi tik egoistiska. Saglābt jebko no sevis, kas ir tikai mans, ko es drīkstu slepeni domās pārcilāt, izdzīvot, jā, braucot ar riteni pa pielijušām ielām, pat izdziedāt mirklī sacerētās dziesmās, lai arī cik banālās un primitīvās. Bet tikai absolūti nemanāmi, lai izslēgtu pieķeršanas iespējamību. Nomainīt visās iespējamās vietās paroles. Izdzēst no datora atmiņas visas norādes uz internetā lasītiem rakstiem vai grāmatām, skatītām bildēm.
Kas ir manas violetās kurpītes, bez kurām mani nedz pazīst, nedz grib redzēt? Paradoksālā kārtā nav pat pūķa, kuram par kurpītēm bija visnotaļ nospļauties un man pašai sametas kauns par manām basajām kājām, lai gan tam tā nevajadzētu būt.
Nav gara, tikai čaula